Pirms kāda brītiņa piebeidzu vakardienas vārdadienas kūku. Tā kā torte nakti nebija pavadījusi ledusskapī, tad kvalitāte bija noslīdējusi uz skābo pusi. Tomēr tā bija pārāk garšīga, lai to vienkārši izmestu. Un tā nu es ķeros pie ēšanas, kas šobrīd ir vainagojusies ar nelielu nelabumu.

Pēdējā laikā gribas aizturēt elpu un pazust kosmosa dzīlēs.

Šodien mani nepamet sajūta, ka manas smadzenes, konkrētāk, zemapziņa ir mani miegā daļēji izvarojusi. Tas izraisa zosādu. FUJ!

Šodien līdzīgi kā vakar jūtos morāli izsūkta, bet tā tas notiek, ja jākomunicē ar daudz nepazīstamiem cilvēkiem. Es gaidu brīdi, kad tas viss ieies normālās sliedēs, lai man nebūtu nepārtraukti jādomā par komunikāciju, ja vien tas nav vitāli nepieciešami vai kaut cik paciešami.

Jāpastrādā ar IELTiem un jādodas pie miera.

Šīs dienas vakariņas - baraviku mērce. Jūtos kā restorānā.

Grāmatas parasti ir labākas par filmām, bet reti kad filmas pārsteidz ar tik drausmīgu sniegumu.
Nolēmu, ka varētu noskatīties filmu, kas uzņemta pēc grāmatas Drakula motīviem 1992. gadā.
Secinājums: viņi paņēma pāris precīzas frāzes no varoņu teiktā, visu citu izmainot līdz nepazīšanai. Varoņi pēkšņi ir kļuvuši samaitāti (it īpaši dāmas), kam tā noteikti nevajadzēja būt, bet scenārijs ieguvis jaunu būtību un pavisam citu ideju.

Esmu vīlusies. Pat ļoti, jo biju gaidījusi kaut ko veclaicīgu, elegantu. Būtībā filmu, kas šo stāstu ekranizētu ar "grāciju", kāda tam noteikti piemīt.

Pabeidzu Drakulu. Brīnišķīga grāmata. Tieši priekš manis un maniem nerviem.

Pēc katras grāmatas uz īsu mirkli mans domāšanas stils pielīdzinās grāmatas valodai. Šobrīd prātā ir 19.gadsimta beigu angļu runas stils.

Slēpošana, tikko atcerējos par slēpošanu.

Fantastiski relaksējoša nodarbe. Ar to es domāju prātu. Pagājušajā ziemā mežs bija vienkārši elpu aizraujošs. Sniega kupenas bija visur. Katram smalkākajam zariņam bija sniegpārslu rotājumi. Saules stari spēlējās ar kupenām un gaiss bija dievīgi auksts.

Man pietrūkst ziemas.

Manī dzīvo maza laime. Viņa aug ar katru dienu. Ik pa laikam to ir jāizravē nezāles un jāaplaista, bet citādi viņa aug savā nodabā. Reizēm liekas, ka viņu tomēr nejūtu, bet tas tāpēc, ka ir grūti distancēties, lai redzētu cik fantastiskas dāvanas man dzīve ir iedevusi.

Es joprojām turos pie teorijas, ka cilvēks, kuram viss ir labi ne par ko nesūdzas (pastāvīga "pažēlo mani" līmenī), nevienu neaplaimo ar savām negācijām vai ego pumpēšanu, kā arī īpaši necepas ne par vienu tēmu - nevajadzīgi nežļembā to pa muti kā tādu karstu kotleti, ko ne īsti izspļaut gribas, ne norīt var.

Dzīve pēdējā laikā kļuvusi praktiska. It kā pārāk daudz praktiska. Bet uz filozofiju laikam rauj ar pasauli neapmierinātos. Šobrīd piemērotāka liekas vienkārši lietu analīze un informācijas uzsūkšana sevī.

Drīzumā kārtējo reizi mēģināšu sevī ieaudzināt pozitīvu un atvērtu attieksmi. Jācer, ka sanāks labāk kā līdz šim. :D

Es atbaidu garīgos cilvēkus. :D Sen nebija bijis prieks kādu aizbaidīt. :D

Skaņa ir atgriezusies! Es jau domāju, ka tā zudusi uz visiem laikiem.

Kā viens cilvēks teica: "Vari klausīties savu skaņu bez skaņas kartes" un es to tiešām varu! :)

Mana saimnieciskā puse brīžiem ilgojas pēc cepeškrāsns. Tādas normālas, kurai var regulēt temperatūru, vai vismaz kura uzkarst viscaur vienādi.

Vmpīri kādreiz bija vampīriskāki. Un kaut arī grāmata nav pārāk baisa un biedējoša, kā to pieprasītu mūsdienu lasītāji, jo cilvēks nepārtraukti meklē kaut ko vēl sātīgāku jebkuras sajūtas virzienā, tomēr tā ir patīkama - ar seno laiku pieskaņu, kādu šobrīd radīt būtu sarežģīti. Viss norisinās lēnāk. Pasaule ir lenāka.

Man reizēm pietrūkst laiku, kad viss bija mierīgāks un nekas nenotika tik strauji. Bet tai pašā laikā pirmos mēnešus kādā citā gadsimtā dzives ritma gausums mani drošvien dzītu izmisumā.

Man vienmēr ir paticis vērot no malas. Visus un visu. Cilvēku uzvedību, rīcību, morāli, intereses, savstarpējās attiecības un to, kā tas viss ietekmē indivīdu. Būtu fantastiski eksistēt tikai enerģijas līmenī, lai pētītu cilvēkus, vērotu viņus, bet tai pašā laikā vienmēr paliktu atstatus.

Reizēm cilvēki uzdzen šermuļus. Vienkārši pretīgi iedomājoties, ka tie sabojātie, savu ego pārkačājušie radījumi eksistē.
Pieņemu, ka man nāk līdzi vēl kaut kas no vecās audzināšanas un morāles, kas liek smadzenēm reaģēt ar aizsargmehānismu pret lietām, ko mūsdienu sabiedrībā pieņemts uzskatīt par normālu. Bet no otras puses cilvēki ir bijuši sabojāti visos laikos, vienkārši šobrīd to ir iespēja izrādīt publiski un nesaņemt nosodījumu.
Drošvien uz pasaules ir vēl miljoniem cilvēku rīcību, kas man izraisītu nelabumu un tieši tāpēc ignorance is bliss. Man jau liekas, ka mans prāts ir sabojāts un piebāzts ar domām, kuras pašai brīžiem liekas šausminošas. Tomēr tad nebeidzamajā tīmeklī uzpeld ainiņas no dzīves, kas liek noskurināties un priecāties, ka dzīve manā izpildījumā nav saskārusies gandrīz ne ar ko traumējošu.

Pietrūkst apņēmības un enerģijas. Apātija. Studenta mērķtiecība. Bet tai pašā laikā smadzenes gremo tikai ilgākā laika posmā.

Laikam jo mazāk laika, jo vairāk cilvēks izdara. Tas principā ir pierādījies caur nevienu vien gadījumu.

Atradu jaunu veidu kā pētīt cilvēkus. Lielākā daļa gan ir neinteresanti un izmetami, bet daži eksemplāri ir tā vērti, lai papētītu tuvāk.

Reiz mani būs jāpalaiž vaļā, lai redzētu vai es atgriezīšos.

Pēc ilgiem laikiem pilsētu satricina dārdi. Prasās pēc pastaigas, bet tas visdrīzāk beigtos ar pakļaušanos atkarībai.


Tapetes varēja būt baltas, tā vismaz būtu neitrālāk. Šī krāsa liekas atbaidoša un padara šo vietu par trakā ieslodzījuma būceni lielākā mērā nekā to izdarītu polsterētas sienas.

Trenēta sieviete, kas darbojas ap hantelēm un svaru rīkiem ir tīri normāls skats. Toties vīrietis aerobikas nodarībā ir kaut kas uzjautrinošs. Lēna reakcija, lēnas kustības, mazliet tizls izpildījums. Nav brīnums, ka lielākajai daļai vīriešu nepatīk dejot.

Jauki, ka man ir mazs pūkains zvēriņš iestīvināta muskuļu blāķa vietā.

Neciešu grāmatas datorā, ar papīru es varu daroties stundām, toties blenzt ekrānā man apnīk pārdesmit minūtēs.