Sajūta ir riebīga. Neko negribas. Šādi teorētiskie sīkumi var visai krasi nobojāt garstāvokli. It kā jau nekas tas nav. Bet iekšēji tas ir ellīgi kaitinoši. Šajā gadījumā īpašs bonus ir tas, ka šai lietai jau bija mērķis un tad rodas vēlme izgāzt dubultu žulti, gan par to, ka tas ir paņemts, gan par to, ka tā vairs nav.

Vienīgais, kas palīdz ir aizmiršanās, kamēr tas pāriet, bet tas prasa dienas. Es gribu citus cilvēkus.

Man iekšā sēž vēl kaut kas. Ilga, kaut vai pieklājības pēc vesta saruna, ir kā apmaiņa pret to, ko vēlies iegūt. Kādreiz es to īsti nespratu, bet tiešums strādā tikai uz vīriešiem. Šāds piemērs sucks:

Telefona zvans.
-Čau! Tev paskastītē ir avīze?

-Jā...

-O! Super! Nu tad es aiziešu pakaļ. Čau!

Manā galvā dzīvo viena ilūzija. Viņai tur ir labi. Laikam jau iesakņojusies visai dziļi smadzeņu šūnās. Es vienmēr ticu šim priekšstatam. Bet neviens vēl viņu nav apstiprinājis, visi ir tikai apgāzuši. Manā prātā nav ielādēta tehniskā domāšana. Tas ir vienīgais elements, kas būtu tam izskaidrojums. Bet to laikam var saost pa gabalu, līdzīgi kā cilvēki sajūt hormonus un tamlīdzīgus draņķus.

Pasaule griežas. Tik daudzus tā ierauj nebeidzamā atvarā. Un kāda daļa no tiem vairs neuzpeld. Lielākā daļa tā īsti nekad vairs līdz augšai netiek. Tumša, bezgalīgas dzelme, kas lēnām notrulina, pagaida, kamēr rutīna un iekšēja bezspēcība paralizē, un tad lēnām, pavisam lēnītēm noindē ar iekšējās sagrautības indi, cilvēkam pašam to nemaz nemanot. Tikai vienā brīdi attopies, ka ir sanācis nekas no sākumā tik plašā daudz kā. Iespējas un cerības ir pārvērtušās bezvērtīgos gruvešos, kas vajā katru reizi, kad atsakties pagātnē. Uz priekšu dzen vēlme izdzīvot, viss ir zudis. Īsti vairs nekā nav, bet tai pašā laikā negribas laisties vaļā no tā, kas vēl atlicis.

Cilvēks bez sapņiem un mērķiem vairs nav cilvēks. Un vienmēr var būt vēl labāk, lai nekad nezustu iespēja tiekties pēc kaut kā.

Ja nu es kaut ko šajās brīvdienās iemācījos, tad to, cik svarīgi ir būt laimīgam. Un līdz ausīm iemīlējušamies. Citādi tas nestrādā, vai vismaz smagi buksē.

Ir brīži, kad enerģija iekšā pilnīgi mutuļo un liekas, ka tūlīt, tūlīt jau nāks pār malām pāri. Un seja izstaro neviltotu laimi, tādu laimi, ko nesniedz nekas cits uz šīs pasaules - sava veida iekšējās saules eksplozija. Tā sajūta uz brīdi liek lidot. Vismaz tā es to redzēju, skatoties no malas.
Bez tās sajūtas nav īsti ne krāsas, ne garšas šai dienai. Nav laimes. Un tas, manā uztverē, šo dienu padara par neko - sulīgu un treknu neko. Es esmu redzējusi arī tādus cilvēkus, tāpēc man ir dota lieliska iespēja salīdzināt un izvērtēt, ko nozīmē laime un ko kaut kāds nebūt aprēķins un prāta nevis sirds vadīts lēmums.

Vēl kārtējo reizi apstiprināju savu priekšstatu par dejošanu. Tajā brīdī, kad vairs ne reizi kaut vai bezsakarīgi nepastampā pa riņķi kaut kas ir zudis. Es nezinu cik daudz vai maz bet ir iztrūkums. Lai gan, iespējams, tas ir no mana dzimuma skatu punkta.
Bet, manuprāt, deja ir vēl viena forma kā izpaužas kopība. Laikam.

__________________________________________________________________________________________


Tātad debesis pirms negaisa ir fantastiskas. Un skaidra zvaigžņota nakts ,lāpu apgaismotā jūras krastā, kad fonā klab pašas zobi, arī.

Pietrūka zābīšu ar ko droši brist pa padomju laika krasta nocietinājuma līniju. Kā arī nebija galīgas pārliecības par saviem spēkiem un iespējām tikt pašrocīgi atpakaļ virszemē, tāpēc arī pazeme, iesaukta par "zemūdeni", izpalika. Lai gan tā drošvien tāpat bija neliela un neveda necik tālu nocietinājumā.

Kādi gandrīz 500 km brauciena pie stūres uz beigām radīja krampi sēžamvietā. Nav nemaz tik viegli visu laiku spiest pedāli.
Ceļš uz kaķu pilsētu ir reti vienmuļš maršruts, kuru līdz kaulam spēj izbaudīt tikai gleznotājs ainavists un pat tam iespējams, ka uz beigām jau pieriebtos. Man jau ne pirmo reizi to mērojot likās, ka es pie stūres drīz izbesīšos no garlaicības. Tāpēc ik pa laikam nomainīju priekšā braucošo mašīnu, lai ieviestu vismaz kaut kādu krāsu un formu dažādību.

Šobrīd izbaudu kāpostu terapiju. Bet laikam, ka palīdz.

Manas smadzenes peld. Brutāli. Un tagad viss ir slikti. Šādas lietas man uzdzen pilnīgu diskomunikācijas vēlmi. Aiziet zaļā pļavā!

Atcerējos, ka pirms atgriešanās Rīgā autoostā perfekti krēsla padziļinājumā ieritinājies gulēja bomžu minka. Tik mīlīgi aizmigušu bomzīti es redzēju pirmo reizi mūžā. :D

Nedēļas kopsavilkums.

Pirmdiena - trīs stundas bleķa bundžā uz riteņiem ar ierobežotu piekļuvi skābekliem. Auksts. Mantu kaudze un visai pamatīgs vēsums, kas izskrien cauri nerviem un muskuļiem, izkāpjot no autobusa. Piepūšamais matracis.

Otrdiena - jauna pilsēta, konsultācija. Arhitektūra vienkārši fantastiska. Dažām mājām gan jau jūtama gadu simteņa elpa, bet tas nemaina greznumu, kas kontrastē ar fasādes dēļu vecuma pelēcību un logu rūšu visai neestētisko plastisko ķirurģiju pēc nepatīkamiem bojājumiem. Diena bija lietaina, kas liedza klaiņojumus, jo piemērots apģērbs vēl nebija pat izkustējies no Rīgas. Vakars turpinājās ar Hektoru un Kōlu. Kaut kas tāds man pat ļaunākajos murgos pēdējos gadus vismaz piecus nebija rādījies. Bet izrādījās tīri dzerams.
Tam sekoja kliedzieni, kas lika sarauties un vēlēties, kaut es neko nebūtu dzirdējusi. Tad apmulsums. Visbeidzot miegs.

Trešdiena - izrādījās karstāks nekā izskatās. Ēka pretī policijai bija laba. Hesīša minimegaburgers bija neliela vilšanās, jo salātu lapas šķiet sakapātas tāpēc, lai kristu laukā no burgera un neviens viņas tāpat neēstu un nezaimotu neveselīgajai industrijai.
Māja aiz zemūdeņu sienas ar, konkrētāk, tās jumts bija dievīgs. Manuprāt, labākais no visa brauciena. Uz tāta es varētu sēdēt un sēdēt.
Secināju, ka man vairāk būtu jālien vietās tikai kopā ar savu dzimumu, jo pretējais izlutina velkot augšā un ceļot lejā. Kaut kā stulbi sanāk, ka tad, kad man pašai vajadzēs, būs viens vienīgs fail.
Vakarā tapa kartupeļi. Ņamma.

Ceturtdiena - no rīta pelde. Laba pelde, par ko liecināja vidēji siltais un salīdzinoši tīrais ūdens. Par siltuma pakāpi var spriest pēc tā... nu pēc tā, ko gan jau, ka liela daļa tāpat ir secinājuši, bet skaļi parasti savu viedokli neizpauž.
Tālāk sākās cīņa ar mājas lapas skici. It kā es visu dienu kaut ko darīju, bet līdz vakaram gāja uz priekšu sasodīti lēni. Punktu pēdējā worda dokumentā pieliku īsi pirms diviem. Gulēt aizgāju jau laikam pēc.

Piektdiena - no rīta liekas, ka acis pašas krīt ciet. Zivju pirksti. Tad susurs mani pavada uz ķirša skaldīšanu nepilnu 4 stundu garumā. Es skaldu, bet līdz valdīšanai pār to sasodīto ogu vēl tālu. Beigās izķimerēju interjera priekšmetu kopu. Pilnīgākais orģinalitātes trūkums. Toties neīstenots palika burinieks, maska, vēdeklis, tējkanna un dažādi citi nieki.
Tad lielā pauze. Dodamies uz Čili picu. Man ir lielāka ietilpība nekā susuram. Personīgs fuj man. Tad jau pienācis laiks prezentēties. Ar šo un to jau kā vienmēr nošāvu greizi, kā parast tam pieklājas būt. Esmu bišķi rauta un nesasniedzamu perfekcionismu. Kamēr es tur beru vārdu plūdus par CA muzeja mājaslapu tikmēr susurs atradis "paņem mani" grāmatu plauktā lapu kopu ar nosaukumu "Civilā aizsardzība". Tā laikam ir laba zīme, ja šādus štruntus dzīves sakritību rebusā vispār ir vērts ņemt vērā. Atpakaļ ceļs tiek pirkts līdz Saldum, bet kā nu gadījies kā ne, tad Saldus jau ir gabalā un priekšā rēgojas Rīgas monumentālie firmu iepirkšanās centri un stiklotās ēkas, kas , manuprāt, agri vai vēlu pārvērtīsies par tukšām būdām, bet protams, ka es to nevienam nenovēlu. Susurs teica, ka es bezjēgā tarkšķu, kā jau sieviete, bet man laikam bija aizgājusi ciet sviesta čakra, jo gar acīm slīdeja asfalts, kas pirms kāda laika tika braukts ar riteņa riepām. Tomēr būtībā es vervelēju pilnīgu sūdu un man ir žēl, ka susurs nemāk izslēgties saglabājot iespaidu, ka klausās, jo šobrīd arī man pašai tas šķiet ūber garlaicīgi.

Kopumā man gribas Liepāju, bet Rīgu pamest liekas savādi, biedējoši un savā ziņā nepatīkami.

Viens no lielākajiem ieguvumiem no šī brauciena ir Photoshops, kas priecē manu sirdi pēc tik ilgas jebkādas bilžu rediģējamās programmas prombūtnes.

Tam beidzot ir pielikts punkts. Viss. Basta. Vairs nevienu no tiem mūļiem piespiedu kārtā nebūs jāredz! Nekad!!! To patiešām ir vērts svinēt! Un katru reizi es apņemos, ka ar nākamo kolektīvu sadzīvošu labāk, būšu draudzīgāka, atvērtāka, bla bla bla bla... Un še tev! Nekā! Viņi kļūst tikai vēl šabloniskāki un attālāki no tā, ko ir iespējams dien dienā paciest. Un pietam viņi vairojas! Bet viņi vairojas tikai manā tuvumā. Citur nē. Citur ir arī jēdzīgākas sejas, tikai tās ir tālu. Relatīvi tālu. Lai gan, kas vispār ir jēdzīgāka seja, ņemot vērā, ka man ir alerģija pret gandrīz visiem.

Manā istabā stāv daudz, daudz skaistas rozes. Tieši tā kā es to vēlējos. Šādi varētu katru dienu, lai gan tad tas vairs nešķistu tik īpaši. Bet vienalga katru reizi uz viņām paskatoties gribas smaidīt. Es tur redzu cilvēkus.
Un arī aiz dzeltenas lilijas (gan pēc nelieliem paskaidrojumiem) es redzēju cilvēku un tad tā krāsa jau izskatījās daudz labāk.

Ārā beidzot līst. Beidzot! Šurp braucot mašīnas piriekšējais stikls ik pa brīdim pārvērtās gandrīz necaurredzamā peļķē, kurā atspīdēja tikai baltas un sarkanas gaismiņas un ik pa brīdim kaut kur no pelēkuma dzīlēm iznira mazas, baltas strīpiņas, kas jau pēc sekundes daļas atkal ienira asfalta jūrā.

Es rīt taisīšu biezeni, milzīgu un biezu biezeni. Un man būs krējums ar biezni.

Man pietrūkt bilžu uzlabojamās programmas. Pašai nesanāk pie tādas tikt. Es gribu geeku princi ar jaudīgu datoru, kas atjātu ar ātru interneta pieslēgumu un izglābtu mani no programmas iztrūkuma kalna... Vai arī vienkārši kādu labu cilvēku ar stapu un atslēgu.

Novēlojusies ainiņa no ofisa dzīves: Es ienīstu skavotāju! Un atskavotājs izskatās pēc vampīra, kas izsūc saspraudes sulu no papīra.

Sen nebija bijis tik derdzīgs kamols kaklā.

Šie bija jauki Jāņi. Man beidzot bija Jāņu sajūta. Garšīgs šašliks.

Zeme basām kājām bija par vēsu. Pamanījos saaukstēties un šobrīd galva jau ir kā spainis. Ar iesnām pārpildīts spainis...

Un es brīžiem tiešām apskaužu kliņķus... Lai arī intelekta ir gaužām maz, salīdzinot ar ikdienā satiktajiem cilvēkiem, viņi ir laimīgi tieši tāpēc, ka tā viņiem nav. Ir dzīve, izklaides, atpūta. Viss notiek viegli - vai nu ir vai nav. Un viņus tas neuztrauc. Līdz ar visai aprobežoto domāšanu nāk laime un pārliecība par to, ka esi forš, esi labākais un visiem tu patīc. Tāda kā atbrīvotības aura, kas brīžiem mijas vai kombinējas ar pilnīgu idiotismu. Stulbenis ir šo cilvēku diagnoze, bet tas reizē dara viņus laimīgus. Iespējams krietni vien laimīgākus par daudziem citiem.

Lietainais un drēgnais laiks ir izšķīdinājis kaut ko jau sen iekapsulētu.

Pārmaiņas, izmaiņas, mainība.

It kā visa pasaule grīļotos. Latvija vai ne Latvija un cik ilgi? Kā saplānot un salikt visu tā, lai no tā visa es iznāktu laimīga pati un nesāpinātu citus...?

No otras puses man uzglūn pieradums un rutīna, varbūt.... Šis tas ir pagaisis. Vai arī kaut kur noglabāts un aizmirsts. Kāda es pati biju sākumā?

Apgāzās stereotips, ka sievietes dzīvo lielākās ilūzijās. Mums tomēr ieliek pretējais dzimums. :D

Zibens uzplaiksnījums un gandrīz momentāls pērkona dārds. (+ mašīnu signalizācijas, kas liecina par to, ka tas bija tiešām tuvu).

Es skatos uz citiem un prātoju, kas ir man...?

Vai man ir tas, ko vēlējos? Vai arī ...

Jebkurā gadījumā viss iet uz labu. Izmaiņas, maz pamazām, bet pozitīvas. Man vēl ir daudz ko mācīties, ļoti daudz.

Bet dzīvē ir ienācis vairāk prieka, kas aizstājis sarkasmu un ironiju.

Pelēka noskaņa apņem visu. Apziņā iezogas lietus. Pa pilienam vien tas izskalo saprātu. Paliek tikai zemapziņa, nenosakāma un nekontrolēta virzība, kas ved nekur. Iela, asfalts, gaismas, troksnis - tas viss saplūst vienmērīgā masā.
Muskuļi strādā neatkarīgi no manis. Autopilots ved manu ķermeni uz priekšu. Iekšā dzīvo bada sajūta.
Lietus sabremzē laika plūdumu un viss uz mirkli apstājas. Nav nekā atskaitot mirkli, ne īsti dzīvu, ne pagājušu.

Es lēnām samirkstu. Piesūcos ar pelēko sev apkārt. Silto vakaru lēnām nomaina drēgnums, kas liek muskuļiem sarauties, bet prātu atgriež pie samaņas.

Laika nav, nav laika. Dzīve uzņēmusi tādu tempu, ka nav laika un spēka ievilkt plaušās atelpas gaisu, lai pietiktu skābeklis kulties uz augšu, uz priekšu.

Ko dara kāmītis, kad izkāpj no sava riteņa? Uz brīdi jūtas noreibis un viegluma pārņemts, jo tas ir beidzies,bet tad, tad iestājas tukšums, kas kaut kā ir jāizpilda.

Vai man vairs ir palicis ar ko to aizpildīt? Progresa jūklī attīstās prāts, bet garīgā pasaule tikmēr tiek pulēta aizvien šaurāka un šaurāka. Man pietrūkst pasaules, kurai neatliek laika. Pavisam vienkāršas lietas pārvērtušās par bez maz vai nesasniedzamiem sapņiem. Esmu jau noskatījusi izstādi, kurā veldzēt sevi un lēnām atkal sākt apaugt ar sajūtu un mākslas pasauli.

** **** korallis, jo vairāk sazarojumu, nelīdzenumu un caurumu, jo labāk. Pašu rifu slīpē steiga, bet es gribu palikt ārpus tā visa.

If you can keep your head when all about you
Are losing theirs and blaming it on you,
If you can trust yourself when all men doubt you
But make allowance for their doubting too,
If you can wait and not be tired by waiting,
Or being lied about, don’t deal in lies,
Or being hated, don’t give way to hating,
And yet don’t look too good, nor talk too wise:

If you can dream–and not make dreams your master,
If you can think–and not make thoughts your aim;
If you can meet with Triumph and Disaster
And treat those two impostors just the same;
If you can bear to hear the truth you’ve spoken
Twisted by knaves to make a trap for fools,
Or watch the things you gave your life to, broken,
And stoop and build ‘em up with worn-out tools:

If you can make one heap of all your winnings
And risk it all on one turn of pitch-and-toss,
And lose, and start again at your beginnings
And never breath a word about your loss;
If you can force your heart and nerve and sinew
To serve your turn long after they are gone,
And so hold on when there is nothing in you
Except the Will which says to them: “Hold on!”

If you can talk with crowds and keep your virtue,
Or walk with kings–nor lose the common touch,
If neither foes nor loving friends can hurt you;
If all men count with you, but none too much,
If you can fill the unforgiving minute
With sixty seconds’ worth of distance run,
Yours is the Earth and everything that’s in it,
And–which is more–you’ll be a Man, my son!



–Rudyard Kipling

Šovakar man ir iespēja un reizē arī nepieciešamība izmantot gāzmasku. Vienīgais mīnuss, ka es pilnībā nepārredzu klaviertūru. :D Bet citādi gumijas smaržai nav ne vainas.

Manī joprojām grimst mazs kuģītis.

Ūdens lāšu pieskāriens ādai.