Pelēka noskaņa apņem visu. Apziņā iezogas lietus. Pa pilienam vien tas izskalo saprātu. Paliek tikai zemapziņa, nenosakāma un nekontrolēta virzība, kas ved nekur. Iela, asfalts, gaismas, troksnis - tas viss saplūst vienmērīgā masā.
Muskuļi strādā neatkarīgi no manis. Autopilots ved manu ķermeni uz priekšu. Iekšā dzīvo bada sajūta.
Lietus sabremzē laika plūdumu un viss uz mirkli apstājas. Nav nekā atskaitot mirkli, ne īsti dzīvu, ne pagājušu.

Es lēnām samirkstu. Piesūcos ar pelēko sev apkārt. Silto vakaru lēnām nomaina drēgnums, kas liek muskuļiem sarauties, bet prātu atgriež pie samaņas.

Laika nav, nav laika. Dzīve uzņēmusi tādu tempu, ka nav laika un spēka ievilkt plaušās atelpas gaisu, lai pietiktu skābeklis kulties uz augšu, uz priekšu.

Ko dara kāmītis, kad izkāpj no sava riteņa? Uz brīdi jūtas noreibis un viegluma pārņemts, jo tas ir beidzies,bet tad, tad iestājas tukšums, kas kaut kā ir jāizpilda.

Vai man vairs ir palicis ar ko to aizpildīt? Progresa jūklī attīstās prāts, bet garīgā pasaule tikmēr tiek pulēta aizvien šaurāka un šaurāka. Man pietrūkst pasaules, kurai neatliek laika. Pavisam vienkāršas lietas pārvērtušās par bez maz vai nesasniedzamiem sapņiem. Esmu jau noskatījusi izstādi, kurā veldzēt sevi un lēnām atkal sākt apaugt ar sajūtu un mākslas pasauli.

** **** korallis, jo vairāk sazarojumu, nelīdzenumu un caurumu, jo labāk. Pašu rifu slīpē steiga, bet es gribu palikt ārpus tā visa.