Manī dzīvo maza laime. Viņa aug ar katru dienu. Ik pa laikam to ir jāizravē nezāles un jāaplaista, bet citādi viņa aug savā nodabā. Reizēm liekas, ka viņu tomēr nejūtu, bet tas tāpēc, ka ir grūti distancēties, lai redzētu cik fantastiskas dāvanas man dzīve ir iedevusi.

Es joprojām turos pie teorijas, ka cilvēks, kuram viss ir labi ne par ko nesūdzas (pastāvīga "pažēlo mani" līmenī), nevienu neaplaimo ar savām negācijām vai ego pumpēšanu, kā arī īpaši necepas ne par vienu tēmu - nevajadzīgi nežļembā to pa muti kā tādu karstu kotleti, ko ne īsti izspļaut gribas, ne norīt var.

Dzīve pēdējā laikā kļuvusi praktiska. It kā pārāk daudz praktiska. Bet uz filozofiju laikam rauj ar pasauli neapmierinātos. Šobrīd piemērotāka liekas vienkārši lietu analīze un informācijas uzsūkšana sevī.

Drīzumā kārtējo reizi mēģināšu sevī ieaudzināt pozitīvu un atvērtu attieksmi. Jācer, ka sanāks labāk kā līdz šim. :D