Kaifs ir nomazgāt trauku ar siltu ūdeni, kas nākt pa taisno no krāna... Un sēdēt plānās drēbēs un nejust aukstumu iekrampējamies muskuļos. Istabās ieplūst daudz gaismas un viss šķiet miera piepildīts. To es saucu par mājām.

Šobrīd uz pasaules nav labākas sajūtas kā pieglausties sildītājam.... Un uz mirkli apdedzināt savus nosalušos un pa pusei nejūtīgos pirkstus.

Es sēžu 2 džemperos, snowa jakā un salstu. Mani pirksti ir tā atsaluši, ka knapi vairs klausa. Un man ir iesnas, kas parādās katru reizi, kad ilgāku laiku pavadu sēžot mierīgi šajā istabā.

People will forget what you did, forget what you said,
but people will never forget how you made them feel.

And this saying goes both ways. I know that there are things that I have done and of course then there are hurtful things done to me. I guess my damage against theirs can not really be measured, because emotions are something personal.

Laikam, ka lielais bubulis ir pāri. Vismaz šobrīd tā šķiet. Tagad atliek tikai cerēt, ka apņēmība nepazudīs un es būšu gatava "lielajai kaujai", kad pienāks laiks.

-Tas liek man bēgt prom ar Nesquik un ūdens vārāmo...
-Es skriešu pakaļ ar elektrības kabeli!

Starp citu - Hausa 6.sezonas pirmā sērija bija lieliska. Vēl labāku vidi viņa būtu grūti iedomāties... :D

Sēžot pie kompja pēc kāda laika sāk parādīties tā niezošā sajūta kaklā, kas liecina par klepus tuvošanos. Tas laikam izteikti parāda, ka šeit ir auksts.

Mostly ignorance isn't a bliss. Because every day it only becomes harder to turn back and face the obstacle instead of running away from it.

And though I don't think that this story should end like this, I have been on "the other side of the wall" and I know how disrespectful it is to be where I am now.

At the moment I simply feel sad about this. And I would like not to know things that I know...

If you want to get to the aim start moving!

And in many cases that's the hardest part of the job. Because when you start to do something all things somehow get's clear - how to do it?, where to search for the information? and so on...

So the conclusion is that I'm a lazy bird - I should "kick my ass" more often so I would fly...

Brīvdienas ir zaļās tējas dienas.

Ja lietu varētu aizgriezt ar krānu... :D

Sometimes it's hard to accept that others have different ideas and ways to live and they create their life differently. Their whole vision and concept of life differs radically. Well not exactly others...

But I can get use to it, and I will. I have to. Though I know only one way to do it and it is quite hard.

Maybe I take life too serious, but I want to get best of it. At least stability provided by myself. And for my standards of living it won't be easy at least in couple of parts of my life. On the other hand happiness and joy are those who are brought into our life mostly by little things.

"Our background and circumstances may have influenced who we are, but we are responsible for who we become."

What kind of person I am? What kind of person I was? And what I will do with myself in the future? The range of emotions goes from crying because of nothing to hate, than back to sad part, then to self destruction, than to blaming myself for all this. And finally back to the first moment when this all showed up: "Who I was?" And this question is one of the reasons why all this things from my past personality are awake again.

I have changed in a way, I can feel it. Or maybe not. I have simply fooled myself and I'm still old me.
I wish I could be better, but it takes a lot of time to learn that.

Positive thinking have been lost for quite a while. And it seems that it's not coming back so soon.

The coldness is rising inside of me and it is scary to freeze again. And this time part of me don't what to be as cold hearted as I was before. Though I admit that I had fooled myself quite well in that period of my life.


P.S.
Relatively long time ago a friend stumbled this page and send me the address. I still reread it some times. Times like this.

http://penn.betatesters.com/wisdom01.htm

Ā! Un dienas prieciņš - šodien man nepalika slikti. Pat ne uz brīdi. Un lekcijā bija runa par nerviem. Man patīk nervi. Viņi izskatās mākslinieciski.

Prasās atelpa no dzīves un no ikdienas. Cik labi, ka man ir kur aizbēgt un paslēpties.

Reizēm gribas atpakaļ veco sevi. Viņā bija daudz vairāk cinisma un skepses pret visu un visiem. Iespējams, ka tā šobrīd pietrūkst.

Pašiznīcināšanās domas atkal neliek mierā. Tas laikam nāk kopā ar iekšējo depresiju. Un šķiet, ka ir zudis viens no iemesliem atrasties šajā dimensijā. Vismaz šobrīd tas ir izslēgts no "Saraksts ar to, kas mani attur no ārprāta visās tā nomācoši sāpīgajās izpausmēs". Nezinu vai tas notiek apzināti vai nē, bet šobrīd sāk ieslēgties pašaizsardzības atgrūšanas mehānismi. Tad jau laikam manu nervu labsajūta ir apdraudēta un ar kādu msitisku galu es to jūtu. Jo šobrīd dzīve turpina būt "mierīga un patīkama", vismaz es cenšos sev to ieskaidrot. Lai gan ar katru brīdi tam noticēt paliek grūtāk.

Un tad tas būs klāt. Lielākais un baisākais no maniem šī brīža "bubuļiem"... Izšķirošais.

Es sevi biedēju tīšām. Tā ir iespējams saņemt dzīvi ķepiņās.

No ļoti pamatīga šļūciena uz leju atkal nedaudz uz augšu. Šoreiz ar tīri klasiskām tautas metodēm - saldumi un filma.

Jācer, ka ar šodienas iekšējo vājprātu man kādam laikam pietiks.

Laikam jau atkla ir pienācis mirklis uz brīdi ievelties bezdibenī, lai no jauna rāptos virsotnē.

No asarām sāpoša galva un iekšā tāda sajūta, it kā tur dzīvotu kliedziens, kuru nav iespējams atbrīvot. Un tas viss rodas no nekā un no visa reizē.

Njā... Šodien izformējās doma, kas jau sen maļās pa manu prātu un līdz šim vairāk kārt ir paspējusi uzpeldēt.

Ja no vecākiem un viņu mūžīgās vēlmes, lai mums būtu pēc iespējas labāk, kaut arī pēc viņu standartiem, ne gluži mūsējiem, nevar aizbēgt, tad kas attiecas uz jebkuru citu attiecību formu, tad paša spēkos ir tikai aiziet, "kad pazūd gaisma tuneļa galā". Neko otra vietā jau tāpat neizdarīsi.

Bet jebkurā gadījumā viss dzīvē notiek uz labu. Lai arī cik grūti to reizēm būtu saskatīt. Un no visa ir iespējams paņemt līdzi kaut ko vērtīgu un man tā ir ļoti daudz.


Kaut kur manā dziļākajā būtībā sēž tieksme pēc iznīcības. Viņa tur dzīvo jau ļoti ilgi. Un ik pa laikam uzpeld, lai atgādinātu, ka lielākā daļa no lietām, ko es apzināti vai neapzināti daru savu emociju vadīta ir vērsta tieši uz to. Uz to vienu dienu, kad es būšu brīva no cilvēkiem, lai vairs nekas nestāvētu man ceļā.