Pēc ilga laika noskatījos lielisku filmu - "The Great Escape" -, kas uzņemta 1963. gadā. Pēc noskatīšanās nolēmu palasīt, ko google par šo filmu saka un izrādījās, ka tā uzņemta pēc patiesa notikuma! To es tiešām nebiiju gaidījusi. Šis fakts piedod papildus vērtību.

Tas, par ko es aizdomājos vēl pirms uzzināju par stāsta patiesumu filmas pamatā, bija veids kā senāk pasniedza vardarbību. Šajā gadījumā nosaušanu. Pat masu slaktiņu. Un es ilgojos pēc tādas vardarbības pasniegšanas, jo tā, salīdzinot ar šodienas asiņu plūdiem, aizkautajiem gārdzieniem un visiem pārējajiem paspilgtinošajiem efektie, ir bez maz vai dabiskāka. Vai vismaz vieglāk panesama un estētiskāka.

Šī filma bija bez klasiski labajām beigām, kurā iet bojā visi izņemto galveno varoni, kas ir gandrīz nemirstīgs, neatkarīgi no tā cik minūtes no vietas viņu dauza. Šeit parādījās realitāte tāda, kā tā ir - dažiem paveicas, daudziem nē.

Patiesā vēsturiskā versija scenārijam wikipēdijas izplidījumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/Stalag_Luft_III#The_.22Great_Escape.22

Grāmata ar nosaukumu "Neatvairāms ievads filozofijā". Gandrīz izpūtu tēju! :D

Ceru, ka mana ķiķināšana par filozofiju un filozofiem nevērsīsies pret mani karmas veidā ar nepatīkami pārsteidzošu atzīmi eksāmenā...

Viss rit uz priekšu tieši tā, kā tam jābūt. Vismaz pagaidām. Puzles gabaliņi sakrīt savās vietās un liekas, ka sapnis ir tuvāk kā jebkad. Vismaz viena daļiņa no sapņa.
Vēl viena daļa jau kādu laiku ir manā dzīvē. Varbūt.

Pārējais vēl jāuzbūvē.

Šis Jaunais gads pienāca brīnišķīgi. Baltu sniega kupenu miera ieskauts un salūta trokšņu un krāsu satricināts. Vienmēr esmu priecājusies par salūta "ziediem" un šogad tie likās īpaši baudāmi, jo blakus bija kāds, kam novēlēt laimīgu jauno gadu var ne tikai saskandinot. :)

Mājīga virtuve un sarunas ar dažādu našķu piedevu līdz kādiem diviem naktī. Tad neliela suņa izvešana līdz laimei apd****ies.
Un visbeidzot jau pret rītu miegs.

Ir tik patīkmi izjust māju sajūtu, pat tad ja pēc tam nākas saspiesties dīvānā.

Šodien iemēģināju savu ķepiņu trifeļu gatavošanā. Diezgan čābīga masa gan tur sanāca. Tomēr garša ir laba.

Un es joprojām ilgojos pēc normālas cepamās krāsns.

Pirms krietna laika lasīju par to, ka šis ir izvēles laiks, kurā jānostājas vai nu gaismas vai tumsas pusē. Jāizdara izvēle.

Sanāk vai nu kļūt par labāku cilvēku vai arī noslīgt tumsas bezdibenī, kas ar laiku pārvēršas bezcerībā. Būšana kaut kur pa vidu ir jāizskauž.

Visriņķī ir piemēri ar gaišiem cilvēkiem. Vai vismaz labiem cilvēkiem. Kaut vai ārējie pieklājīgiem. Nebūtu slikti uzkārpīties līdz pirmajiem. Bet tas brīžiem prasa smagu darbu ar sevi.

Nesen uzgāju lieliskus atmosfēriskus mākslas darbus ar citu un reizēm visai kārdinošu potenciālo realitāti.
(Pārējos iespējams apskatīt šeit: http://www.minervity.com/features/inspire_me/25-meticulously-detailed-cg-artworks/ )

Sen nebiju devusies prāta ceļojumos šādā pasaulē. Jāatzīs, ka šīs bildes ir tiešām fantāziju raisošas.

Šodien ellīgi sāp plauksta. Tas sākās jau vakar. Es pat īsti pildspalvu rokā nevaru noturēt, vismaz ne bez trulas, bet tai pašā laikā līdz kaulam dzelošas sāpes. Ja tie krakšķi vēl bija paciešami, tas šobrīd es kapitulēju savu sāpju un diskomforta priekšā.

Kaķis guļ klēpī un murrā. Viss ir kā parasti. Līdz ar to jāsecina, ka viņai nepatīk sveši cilvēki, jo kad mājās ir vēl kāds viņa negrib gulēt klēpī nemaz nerunājot par murrāšanu un glaušanos.

Pudele karstvīna.

Sports ir meditācija. Visa dzīves draza tiek aizskalota.

If a little sadness stays only for a few moments, than anger and other feelings that are created with lies stay much longer.

Another crash. Quite normal considering the situation I guess. Lack of confidence. Uncertainty is what makes everything so unbearable.

Labākais veids kā čalis var izvairīties no neērtas situācijas:
"Tu esi tik jauka, ka es visur un vienmēr esmu bijis ar tevi!"

Man ir vajadzīgs stabils pamats vienmēr un visur. Lidojumi manā izpildījumā lielākoties beidzas ar pļek. Lai gan gluži vien es esmu laidusies ļoti reti, ja vispār esmu.

It's kind of strange how much time it takes to let go things and people. Although most of the memories of some events and situations have fade away some details and emotions are still inside of me.

I know that there are a lot of I would like to let go and leave behind, but I simply can't.

I sometimes like to look at people from my past. I know that they have changed and so am I, but still they bring back old and pleasant memories. And maybe time to time I would like to speak to them, though I know we don't have anything in common any more. But I have said some hurtful things in past and sometimes friendships simply didn't end up well just because of some random circumstances so idea to talk to them feels kind of weird. But it doesn't change the fact that I still like those people though they have most probably stopped thinking about me long time ago. And I wish there wasn't so many fuck ups in my communication with others.

I guess I have to find a way how to move on without looking into past so much.

Kā viens cilvēks reiz rakstījis:

"when you’ve done everything that is possible, luck won’t be necessary."

I'm seeking for a peace inside of me.

Šodien biju uz jam session ar tēmu blūzs. Patika, pat ļoti. Brīva atmosfēra un mūzikai atvērti cilvēki. Skaņu virknējumi aizrāva un enerģija ar kādu šie cilvēki spēlē ir fantastiska. Dialogi, monologi, un kopīga saruna - tas viss izspēlēts uz instrumentiem.

Priekšdienām - šāda mūzika patīk pietiekami daudziem, lai telpa ātri vien pārvērstos pirtī, kas mudina apģērbu izvēlēties maksimāli novelkamu, lai izpaliktu tā kopības daļa ar mūziķiem, kurā sāļās lāsītes rotā ne tikai viņu sejas, bet arī manējo.

Tikko dabūju aukstu klausīšanās daļas "dušu" uz galvas. Tas būs traki un nejēgā ātri. Bet ne neiespējami... :)