Psiholoģija ir viena interesanta zinātne. Un cilvēku vērošana ir kā šaha spēle, kurā jācenšas paredzēt pēc iespējas vairāk un dažādāki gājieni uz priekšu. Nav iespējams pateikt, kas tieši darās pretinieka galvā un vienā brīdī rīcība emociju vadīta izraisa eksploziju, kas noved pie šaha un mata. Bet ne vienmēr. Reizēm uz šaha galdiņa iesprūst divas dāmas. Abām ir praktiski neierobežota brīvība viena gājiena ietvaros. Bet neviena no tām netiek pie uzvaras. Būtībā tas ir neizšķirts. Un lai spēle beigtos kādam ir jāpadodas. Jāatzīst sava sakāve, jo ne jau vienmēr par visu dzīvē var vienoties.
Gluži šahu vēl neesmu apguvusi, bet arī dambretē šis princips ir līdzīgs. Un tas izraisa pārdomas par 5 konfliktu risināšanas stratēģijām.
- Sāncensība, kas mērķi stāda augstāk par savstarpējām attiecībām. Būtībā attiecības tiek ziedotas, bet mērķi ir jāsasniedz par visiem 100%.
- Izvairīšanās, kas nozīmē ieraušanos sevī un problēmas igonorēšanu, nerisināšanu un atkāpšanos līdz kontaktu pilnīgai pārtraukšanai, lai vienā mirklī (ja tāds pienāk) ar jaunu sparu atkal mestos kaujā.
- Pielāgošanās, kurā cilvēks attiecības vērtē augstāk par mērķi un ir gatavs atteikties no mērķa, piekāpties un darīt visu iespējamos, lai savstarpējās attiecības būtu gludas.
- Kompromiss - vidus ceļš, kā rezultātā abi cilvēki ziedo kaut ko un kaut ko iegūst (ņemot vērā, ka ziedo abi, tad mazs rūgtumiņš par ziedoto paliek).
Un visbeidzot mans mīļākais konfliktu risināšanas veids - - sadarbība, kas nozīmē, ka pilnībā tiek apmierināti mērķi un arī savstarpējās attiecības zeļ un plaukst.
Šobrīd es vairāk kā jebkad iepriekš šķetinu situācijas un pētu sevi tajās. Man ir mīļākās taktikas, kas laika gaitā pierādījušas sevi kā lietderīgākās un efektīvākās, lai gan ne tās labākās.
Ar šo turpinās tas, kas jau bija iesācies, veicot mājas darbu.
Aiz katra kauliņa, aiz katra gājiena stāv doma, plāns, ideja, cerība, par to, ka viss iegrozīsies tā, kā man liekas pašsaprotami. Aiz katra gājiena slēpjas virzitājspēks gan tiešs, gan reizēm arī netiešs. Labāk liec kauliņu tur, tā dari, tā tomēr nē. Bet ne jau pelēkie kardināli spēlē un ne jau gabaliņi no viņiem slīd pa šaha galda virsmu. Viņus nenokauj, viņi tikai dod padomus un vēro iznākumu. Ne jau viņi riskē. Arī ne uzvar vai zaudē.
Es bīdu figūriņas turp un šurp. Skatos no balto kauliņu puses un no melno (to man ir iemācījusi psiholoģija - apzināti skatīties no abām pusēm nevis tikai no vienas). Reizēm man patīk visu krāsot tumšākās krāsās, reizēm atkal atšķaidīt ar "cilvēki ir labi" devu.
Reizēm es ielieku spēlē pārāk daudz emociju un sevis, reizēm atkal distancējos līdz gandrīz vienaldzīgai kauliņu bīdīšanai, jo kustībai ir jābūt! Brīžiem ielīksmojos, jo redzu uzvaru tikai dažu gājienu attālumā. Reizēm bezcerībā dodu nosišanai visu arsenālu, jo jau esmu padevusies.
Atgriežoties pie neizšķirta...
Kurš tad galu galā ir ieguvējs un kurš zaudētājs spēlē, kurā nav iespējams uzvarēt? Ik pa laikam tā sanāk ka uz galdiņa palikušas tikai divas dambretes dāmas. Mēs parasti vienojamies par neizšķirtu, bet vai nozīmē, ka vinnējam abi vai, ka zaudējam? Tas atkarīgs no skatu punkta.
Skatpunkts ir spēles atslēga. Cik daudz dažādos veidos ir iespējams paskatīties uz vienu un to pašu situāciju.
Bet to, vai izdarīts pareizais gājiens, iespējams ieraudzīt, kad atklātne jau ir aizsteigusies tālu uz priekšu.
