Hm... Šis tas noderīgs no PPMF.
Ir jāsaprot ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi.

Kaut kas iedūrās.

Citāts, kam šeit iederētos būt jau no aprīļa sākuma. Nez kāpēc piesaistīja.
Nu jau savā ziņā atmiņa no bijušās pārinieces.

"Каждый день мы что-то обретаем, а возможно завтра это окажется потерей. Каждый день что-то теряем, а возможно завтра это окажется прекрасным обретением. Сегодня я плачу о том, что уже завтра будет вызывать мой смех, я смеюсь, быть может уже завтра меня поразит печальная новость. Моя сегодняшняя уверенность может быть самой жалкой ложью уже завтра, а в моей сегодняшней лжи завтра найдут истину. Быть может сегодня я люблю своего завтрашнего врага и мучителя, а ненавижу того, кто единственный достоин моей любви и благодарности. Я человек, я полна противоречий, и это самое человечное во мне!"

"Kad es braucu uz ārzemēm es ņemu līdzi garu, garu vadu un mājās pieštepselējos."

Skiet, ka pirmā diena būs pagājusi samērā ātri. Ceru, ka visas citas dienas līdzināsies šai.

Pasaule ir tāda, kā uz to skatās.

Sailgojos pēc Jelgavas brauciena.

Agrs pavasara rīts. Uz perona stāvot ir auksti. Viens no pirmajiem vilcieniem uz Rīgu. Pēc tam nepārsēžoties uz Jelgavu.
Man vienmēr ir patikuši pavasara rīti, jo saules gaisma ir blāvāka un mierīgāka.
Izkāpjam Jelgavā. Auksts! Dzestrums tiek klāt neskatoties uz jaku un savilktajām džemperu kārtām. Salstot kustamies uz rūpnīcu. Tur jau ir betona siena. Šur tur var pakāpties un ielūkoties teritorijā. Skats ir visnotaļ patīkams.
Pirms iešanas teritorijā uztaisam nelielu pikniku ar līdzi paņemtajām maizītēm. Blakus rūpnīcas teritorijai un badā maizītes garšo labāk kā parasti.
Un tad aidā iekšā teritorijā. Tā kā dzīvība tur ir, tad sākumā kāpjam augšā gar slīpo lentu. Man patika tas kāpiens. Iespēja doties uz augšu apvienojumā ar nemanāmu apkārtnes vērošanu un pamata zem kājām čekošanu, lai neiznāktu lidot.
Tālākās atmiņas sagriežas vienā lielā virpulī.
Spilgtāk atmiņā palikusi bibliotēka ar plakātiem un fotogrāfijām. Medicīnas krēsls. Panelis ar daudzajiem slēdžiem. Krāsainās tvertnes uz jumta.
Vienā no korpusiem kaut ko svilina un mūsu atpakaļ ceļā tur esošie strādnieki noskatās pakaļ, bet par laimi runāties nenāk. Tad no no teritorijas laukā un otrās brokastis uz betona kluča...

Jā... šī ir viena brīnišķīga atmiņa. Man gribās vēl vienu tādu rītu. It īpaši to stindzinošo dzestrumu, kas liek sabozties un ātrāk kustēt uz priekšu un kuru lēnām izkliedē saules staru siltums.

Lai tiktu galā ar 5 min vajag vairāk par stundu. Bomždarbs. Bet naudiņu tomēr vajag.

Skaists šī vakara citāts par cilvēku, kas domā ka ir mākslas kalngals un filozofijas dieviete:
"Muļķis, kas cenšas izlikties par intelektuāli. Šits vien sanāk." :D

Samazinoties nervu šūnu daudzumam, emociju uzkrāšanas rezultātā, palielinās vēlme pārvērsties par monstru. Jeb pateikt, ko es domāju...

Es joprojām velku gumiju. Jūtos bezspēcīga un nomākta. Un kāpēc, kā vārdā???
Vai nu ir vai nu nav. Teatrālas izrādes nekad nav bijusi īsti mana spēcīgā puse.

Maksimālisms var kaitēt, bet tai pašā laikā aizvien biežāk šķiet, ka tas nāktu par labu. Tas ir kā ar puskaltušu stādu. Ļaut nomirt pavisam (bet atmiņas par to visu tomēr paliek) vai tomēr cīnīties. Vai ir tā vērts? Vai tiešām rezultāts būs un ja būs tad kāds?

Šī ir bijusi viena errorīga diena.
1. papīrs, ko nopirku, printerim vienkārši negaršoja;
2. bez desmit piecos attapos, ka man jau bija jābūt SK. Tā nu paķēru mantas un skrēju;
3. visas parastās tantes bija izpletušās, kā jau vienmēr, tā kā vietas bija maz un es vienai no viņām traucēju (un viņa man arī);
4. tā kā es skrēju biju aizmirsusi paņemt zeķītes;
5. salocīju skapīša atslēgu;
6. pārlauzu skapīša atslēgu mēģinot atlocīt atpakaļ;

Ceru, ka vismaz rīts ar šādiem erroriem nebūs bijis pildīts, jo es izdarīju dažu labu nākotnei ļoti svarīgu lietu.

Mēs visu dzīvi sevi veidojam. Nepārtraukti. Personība atgādina mūžīgi nepabeigtu gleznu, kurā vienmēr iespējams vēl kāds triepiens.

Ar laiku gan cilvēks kļūst inertāks pret apkārtējo vidi un mazāk mācās pats. Kļūst kūtrāks un vairāk cenšas savus uzskatus izplatīt citiem.

Psiholoģijā ir pierādījies, ka lielāko daļu lietu, ko cilvēks iemācās, viņš iemācās vērojot apkārtējos - viņu uzvedību, darbības, attieksmi, izteikumus un salīdzinoši mazāks devums ir tam, ko katram no mums reāli cenšas iemācīt. Tāpēc sanāk, ka mūs veido arī vide, kurā atrodamies. Pat ļoti. Bet vidi lielā mērā izvēlamies mēs paši...

Šodien pēc ilgiem laikiem Grejas Anatomija!!! :)

Hm... Šis šodien izraisīja smīnu... http://www.delfi.lv/jokes/pictures.php?id=1829260&pos=96

Es ļoti reti kad, vai praktiski nekad nedodu cilvēkiem kandikapu. Ja viņi kaut kā iemanto, tad iemanto, ja nē, tad nē. Nez... laikam pieredze tāda.

No manis sanāk novērotājs daudz vairāk kā aktīvs darbonis. Lai gan reizēm man gribētos piedalīties, izteikties, padalīties.

Ir cilvēki, kas būtu pelnījuši zināt, ka viņi manā dzīvē kaut kas bija. Bet tas mirklis jau ir prom. Palicis klusējot.

Reizēm rodas vēlme plosīties pa pagātni. Rakņāties atmiņās un ķidāt izjūtas. Un tad, atgriežoties realitātē, nākas secināt, ka tas viss ir zudis, pagājis un neatgriezeniski pārvērties par putekļiem kādā tālākā plauktiņā.
Es savā dzīvē esmu pavisam citur un arī viņi ir. Mani pagātnes rēgi, kuriem es iespējams esmu vēl attālāka atmiņa nekā viņi man.

Šī bija brīnišķīga diena!

Šis rīts sākās ar garu un plašu fotoekskursiju pa Pripetu ar lielisku sarunu biedru, kas uzlādēja ar pozitīvu emociju devu. Tālāk foto pastaiga pa Sarkanās Zvaigznes jumtu ar tēju un cepumiem. Daži kadri raisīja sireālu sajūtu, ka tāpat kā laukos aug koki, tā pilsētā betons.
Un diena noslēdzās ar stepiem SK. Kas radīja patiesu prieku, jo tie sen nebija izmantoti.