Nekādi nesaprotu, kas man iekšā darās. Tas rūgtums negrib atkāpties. Es viņu visu laiku jūtu un nevaru pārvarēt. Nevaru paskaidrot kāpēc, bet šoreiz iedūra dziļāk kā citas reizes. Tiešām dziļāk un nekādīgi nedzīst. No vienas puses iekšā sēž tie noguldināšanas racionāli-iracionālie argumenti, kas parasti palīdz saprast, ka par šādiem sīkumiem ir svarīgāka lielā kopbilde un tā ir brīnišķīga un noteikti nav vērts sīkumu dēļ to sabojāt.
Bet šoreiz laikam ir ārējā pretestība un cīņa vairs nav tikai uz iekšu - pašai ar sevi, bet arī ar uz mani vērstām negācijām un tām es nespēju pārkāpt pāri un noglabāt. Laikam jau, ka tieši tās šajā gadījumā dur, sāp un neļauj laist vaļā, neļauj atbrīvoties.
Man gribētos to lielo caurspīdīgo bumbu, kurā cilvēkus reizēm ripina no kalna. Es gribu sēdēt tādā - savā mazā un izolētā pasaulītē ar tikai man vien pieejamu realitāti un tikai miglaini sajust ārpasaulē notiekošo. Redzēt ēnas un nojaust aprises. Bet nejust klātbūtni, kas mani padara nelaimīgu, nomāktu un apātisku, tikai uzdzenot derdzīgu nepatiku un radot sajūtu, ka esmu ieplaisājis stikls, kam palicis pavisam nedaudz, lai sašķīstu daudzās nenozīmīgas drumslās.
Cik gan ātri vienu patiesību spēj nomainīt cita un cik maz vajag, lai radītu tik daudz negāciju.
Es laikam esmu iemācījusies ar to tikt galā, laikam, vismaz es tā ceru. Mana "himna" līdzvērtīgiem brīžiem ir: "Es negribu par to runāt." Un lai gan ne bez darba, tomēr ir izstrādājies par tīri pateicīgu veidu, kā neļaut vēl vairāk izvest sevi un aizvainot citus.
Un ne pa tēmu mans šīs un gan jau, ka vēl daudzu citu nedēļu hīts: "Es braukšu prom!" Tik sasodīti biedējoša, sirreāla, vilinoša un paniku radoša sajūta man sen nav bijusi. Es varētu smaidīt, raudāt un plēst matus no galvas reizē.
Un mani pēdējā laikā saista sirreālisms. Daudz sirreālisma. Pasaule kroplis un pasaule skaistums savienoti vienā darbā. Domāšana, kas izpaužas kā fantāziju lidojums un brīvas rokas kustības uz papīra lapas bez analīzes un proporciju klātbūtnes, bez krāsu ritmiem un simetrijas.
Bet šoreiz laikam ir ārējā pretestība un cīņa vairs nav tikai uz iekšu - pašai ar sevi, bet arī ar uz mani vērstām negācijām un tām es nespēju pārkāpt pāri un noglabāt. Laikam jau, ka tieši tās šajā gadījumā dur, sāp un neļauj laist vaļā, neļauj atbrīvoties.
Man gribētos to lielo caurspīdīgo bumbu, kurā cilvēkus reizēm ripina no kalna. Es gribu sēdēt tādā - savā mazā un izolētā pasaulītē ar tikai man vien pieejamu realitāti un tikai miglaini sajust ārpasaulē notiekošo. Redzēt ēnas un nojaust aprises. Bet nejust klātbūtni, kas mani padara nelaimīgu, nomāktu un apātisku, tikai uzdzenot derdzīgu nepatiku un radot sajūtu, ka esmu ieplaisājis stikls, kam palicis pavisam nedaudz, lai sašķīstu daudzās nenozīmīgas drumslās.
Cik gan ātri vienu patiesību spēj nomainīt cita un cik maz vajag, lai radītu tik daudz negāciju.
Es laikam esmu iemācījusies ar to tikt galā, laikam, vismaz es tā ceru. Mana "himna" līdzvērtīgiem brīžiem ir: "Es negribu par to runāt." Un lai gan ne bez darba, tomēr ir izstrādājies par tīri pateicīgu veidu, kā neļaut vēl vairāk izvest sevi un aizvainot citus.
Un ne pa tēmu mans šīs un gan jau, ka vēl daudzu citu nedēļu hīts: "Es braukšu prom!" Tik sasodīti biedējoša, sirreāla, vilinoša un paniku radoša sajūta man sen nav bijusi. Es varētu smaidīt, raudāt un plēst matus no galvas reizē.
Un mani pēdējā laikā saista sirreālisms. Daudz sirreālisma. Pasaule kroplis un pasaule skaistums savienoti vienā darbā. Domāšana, kas izpaužas kā fantāziju lidojums un brīvas rokas kustības uz papīra lapas bez analīzes un proporciju klātbūtnes, bez krāsu ritmiem un simetrijas.
Domu fons: I Just Don't Know What To Do With Myself by The White Stripe
2 vēstījumi | Atstāt domu
