No manis sanāk novērotājs daudz vairāk kā aktīvs darbonis. Lai gan reizēm man gribētos piedalīties, izteikties, padalīties.

Ir cilvēki, kas būtu pelnījuši zināt, ka viņi manā dzīvē kaut kas bija. Bet tas mirklis jau ir prom. Palicis klusējot.

Reizēm rodas vēlme plosīties pa pagātni. Rakņāties atmiņās un ķidāt izjūtas. Un tad, atgriežoties realitātē, nākas secināt, ka tas viss ir zudis, pagājis un neatgriezeniski pārvērties par putekļiem kādā tālākā plauktiņā.
Es savā dzīvē esmu pavisam citur un arī viņi ir. Mani pagātnes rēgi, kuriem es iespējams esmu vēl attālāka atmiņa nekā viņi man.