| Kārdinājums |
[8. Jan 2016|21:56] |
Pateikt patiesību reizēm ir liels kārdinājums.
Tad kad tu zini vienkāršu lakonisku atbikdi, kas tas ir.
Bet kāds cits mocās neziņā. Vai brīnās. Vai nesaprot.
Tik ļoti liels kārdinājums ir paskaidrot.
Pateikt priekšā.
Bet pasakot- viss kļūst tik nejēdzīgs.
1. Var izrādīties, ka ir vēl kāds kas zin, vienkārši nesaka lai saglabātu pašcieņu- un tad tu viņu acīs būsi nožēlojamu banalitāšu bārstītājs.
2. Tu nolaupi otram noslēpumu. Varbūt viņš būtu daudz bagātāks, ar šo mīklu nodzīvojot un nekad neuzzinot. Atbildēti jautājumi- iztukšo.
3. Var izrādīties, ka tas ko zini- nemaz nav patiesība
a) tu kļūsi par idiotu citu acīs
b) samācīsi stulbības tam kurš nezina, un dezinformācija ies plašumā
4. pasakot patiesību- tās zinātāju skaits vairojas. Un kādas oriģināli ekskluzīvas zināšanas kļūst par popkultūru- tādējādi zaudējot cenu.
5. Dažreiz no patiesības sabrūk kāda sapņu namiņš un viņam vairs nav kur dzīvot.
6. Izzstāstot patiesību par to ko domā, nodoms zaudē spēku un ,azinās vēlme to realizēt.
7. Pasakot patiesību tu pats saproti- kas tevī notiek un no pasaku rūķa, pārvērties par rūgtu ciniķi, kas par visu ņirgājas. |
|
|
| Comments: |
Es labi to saprotu – cilvēki baidās no patiesības, jo tā sabojās viņu skaisto stāstu. Bet tā kļūdaina pieeja. Iesākumā jā, patiesība šķietami padara mūsu sapņus par triviāliem, un mūs pašus par ciniķiem. Taču ciniķi mēs esam tikai tiem, kas vēl baidās no patiesības. Jo patiesība padara mūs brīvus un ļauj ieraudzīt stāstā daudz dziļāku burvību un nozīmi, kādu nekad neredz tie, kas bez patiesības peld visam pa virsu.
Zināšanas nekad nav traucējušas man saskatīt pasaulē mistiku. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
