Es atkal neatvados

vai var salabot smaidus un asaras?

 

Kaut kas būtisks ir mainījies. Nemāku vairs tā kā agrāk - tā vienkārši būt, just, izdzīvot. lai kā būtu bijis. varbūt cits līmenis.gribas nosodīt, kliegt un apvainoties, bet tad tu vienkārši sāc raudāt par to, ka aptver cik tavas automātiskās tieksmes ir pretīgi ļaunas. ja sevi kādreiz satiktu, man viņa nepatiktu. ļoti nepatiktu.
šodiena - dzejai. gribas rakstīt un lasīt un baudīt. ne jau daudz. mazdrusciņ. un gribas lai tie divi ir laimīgi. Jā, Tu un Viņš. lai smaidītu no sirds un tādas lietas nebūtu jātēlo. jā, jā, zinu, esmu sapņotāja. ēnas mani vienkārši paņem sev. brutāli. atļauju neprasot. atlauž manas rokas aiz muguras, sasien manas kājas, aizbāž manu muti, bet manas acis kaut druscīt vēl spēj lūgties un skatīties uz debesīm. bet ēnas - tās vēlas arī aizsiet manas acis un izraut sirdi lai tad padarītu par sev līdzīgu.

 

Es sēžu uz antenām pustumsā

Šim vakaram ābolu pīrāgs, tēja un dzeja

 

Ja vēja valoda ir elpa, ieelpo

šo ziemeli velc nopīpētās plaušās

Viss pārējais lai paliek iekavās, tur,

ārpus mums. Šeit izšķiršanas vaļa

beidz pastāvēt. Jau modīsimies? Kur?

Klau! Nežūst asaras uz nomirušo vaigiem

Man gribas skaistas atmiņas.

Ak, mani mīļie, kā jūs protat lauzt manu sirdi.

-Es gribētu nomirt mežā.

-Es - ātri.

-Un kalnam piedzimt par oli.

-Es - nātri.

-Lejā ripot, kad vējš to paspers.

-Pieglausties sētai. Siltai.

-Par ko tu strādāsi ziemā?

-Par tirpām.

Skumji. Bet tas viss noteikti uz kaut ko norāda. Nezinu tikai ko. Pilnīgs ERROR manā dzīvē.

Rīt skatīšos filmu. Šodien pilnīgi hujova. Jūtos kā infantila dura, kura nemāk izteikt saprātīgu teikumu. Nē nu, teorētiski es pie visa varētu vainot skolas vidi, cilvēku neadekvātumu, vai vienkārši vainot kādu konkrētu cilvēku, bet praktiski, esmu laikam gan gana saprātīga, lai secinātu ka vainīga te esmu tikai un vienīgi es. Vismaz varu atļauties būt gana egoistiska un iecelt sevi par problēmu pati savā pasaulītē. Par manu iemīļotāko laicīgo mūziku ir kļuvušas prāta vētras vissatriecošākās depresīvās dziesmiņas, jā, esmu pilna sarkasma pati pret sevi. zini, mīļais Koļa, Žan, Viktor, vai kā tevi tur sauca...?! kāpēc? jo es sāku justies kā kautkādā meksikāņu ziepju operā! jā man šodien gribas dirsties un es pilnībā (ar kaut kuru sava saprāta attālāko šūniņu)saprotu ka tas ir NEADEKVĀTI.

kad visus gribas pasūtīt, izslēgt telefonu un mirt savā gultā.

Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ienīst. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Mīlēt un ciest. Cīņa pašai ar sevi.

Mūžīgi mūzos draudzību sola
Pirms brokastīm smēķēji līdz man kļuva slikti.

New page in my life.

pat ieliekot smaidiņu dr.lv vēstules beigās, man liekas ka es meloju. nevar patēlot.
P.S. Vai zināt cik skaista ir sajūta, ka, pa to pašu pavedienu, no kura nāk sāpes, tu spēj sajust arī to, ka kāds par tevi lūdzas?

Nekas nav būtiski, jo mēs esam instrumenti Dieva rokās. Būtiska ir tikai mīlestība.

Mēs varam tikai mīlēt un ciest.
Atzīšanās.

Tētis mazajai māsai lasa bērnu bībeli - derēs abiem.

Vasara pavisam nopietni iet uz beigām. Smaga un tomēr skaista, ai cik skaista.

Viens mirklis starp mums ir ieelpots
Un irstošās kļavlapās apglabāts
Es centos būt labs
Uz ielām smaidīju cilvēkiem
Bet tie rauca sejas
Un bēga uz parku
Brida pār trūdiem
Un mirklim atļāva
nosmakt