Es sēžu uz antenām pustumsā
Un zvejoju ēnas starp jumtiem.
Reizēm vējš garām man panes
Melnbaltus sapņus. Par Tevi.
Dzirdu čukstus tur lejā –
Bruģis stāsta par sevi.
Dotu visu lai mācētu,
Mācētu dzīvot. Ar Tevi.
Man mazliet reibst galva
un rokas sāk salt.
Tik vientuļi tā. Kāpēc?
Es taču tiku radīta. Lai vienkārši
Vienkārši, mīlētu Tevi.
(K. Ercika)
Comments