| |
[Sep. 29th, 2008|12:05 pm] |
|
ilgojos pēc sava suņa, varbūt tad dzīve, pēc kā es patiesībā ilgojos, neliksies tik vienmuļa. lapu smarža un ūdens piles uz deguna mani aizrauj daudz vairāk kā nīkšana manā jaunajā dzīves vietā, kurā ienākot, elpu aizsit cigarešu dvinga. fonā skan lēti, adaptēti amerikāņu realitātes šovi, kurus patiesībā neviens neskatās - fona mūzika, un datorā sīc mūžīgās datorspēles. negribas no tā visa notrulināties, tāpēc bēgu ko kājas nes. gribas sev apkārt ieviest kaut kādu mājīgumu, bet tas ne sūda neizdodas. nevaru atrast māju sajūtu, tāpēc ar katru brīdi aizvien vairāk izbaudu to siltumu, smaržu un krāsu, kas mani apņem, atverot manu iepriekšējo māju durvis. |
|
|
| |
[Sep. 16th, 2008|09:54 pm] |
|
apkārt valdošais aukstums ir sastindzinājis manī dzīvojošo stulbumu |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2008|12:49 pm] |
|
dzīvoju parasto dzīvi, kur mājas ir mājas, un kļūstu šausmīgi agresīva, ja kāds tās nolemj izmantot kā bāru vai lētu klubiņu. to sev raksturīgo dusmu agresivitāti gan cenšos slāpēt un būt jauka, taču miegs un mieks ir svēts. gulēšana ir tas, kas man patīk vislabāk! vēl bēdīgi ir arī tāpēc, ka pirmo reizi savās jaunajās mājās veicu ģenerāltīrīšanu tā ka spīd uz laistās, un vakarā uz manas tiko iztīrītas, knapi izžuvušās grīdas - čep, ļep - ar netīrām basenēm sabradā smaržojošo grīdu, uz kuru es pirms mirkļa skatījos ar tādu vientiesīgu lepnumu, jo nekad jau neko tādu neesmu darījusi. lēta šņabja pudeles un tukšas cigarešu paciņas tagad mētājas stūrī un uz galda rēgojas lipīgas apelsīnu sulas peļķes. maukas. |
|
|
| |
[Jun. 16th, 2008|10:36 am] |
|
esmu atklājusi sev saldā krējuma iespējas. agrāk uz tos skatījos ar savebtu ģīmi, jo zināju, ka to var izmanot putukrējuma pagatavošanā, kas man liekas negards un neizmantojams ēdiens. bet saldais krējums mērcēs vai cepts cepeškrāsnī piemēram ar kartupeļiem un sēnēm ir vnk dievīgs. |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2008|03:18 pm] |
es - kāpēc Tu mani gribi saspiest?
viņš - es Tevi vienkārši gribu mīlēt! |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2008|03:13 pm] |
lai gan jūtos ļoti laimīga, tik un tā zināniski runājot, ir iespejams vel celt savu dzīves kvalitāti. tā būs!
vēl, man ir apnicis organizēt citu dzīves. gribu organizet tikai to, ko gribu - mani un viņu un dazbrīd vel to, ko iegribas. piemēram, biļetes uz pasākumiem nopirkt ir vienkārši, tāpat nav grūti rezervēt lidmašīnas biļtes un visādas viesnīcas, tāpat arī nav grūti beidzot pašiem nopirkt gaļu, saprast, kad un kur iet autobusi un ko darīt, kad nav ko darīt |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2008|11:58 pm] |
un tā iemīlēšanās sajūta nepazūd. sēdu un domāju, kad iestāsies parastā -ikdienišķā attiecību fāzē, bet tā vietā manas domas aizvien vairāk un vairāk ap Tevi virpinās. Šodien Tu raudāji par sīkumiem, un asaras manās ačtelēs spulgo un pil uz klaviatūras. ES dažkārt cenšos izdomāt visādus teorētiskus iemeslus, kāpēc šīs attiecības kādreiz beigsies, kāpēc pārries un vēl daudzus kāpēc, bet tas ir tīri teorētiksi un sekundes desmitdaļas no mūsu kopējā laika, jo lielāko daļū aizņem ilgošanās vai kopā būšana. Šodien man viens aizdomīgs draugs uzdeva jautājumu - vai mēs gadījumā nedzīvojām kopā? Un, lai gan šeit ir tikai visādi mani krēmi, zeķes un māju drēbes, jā, mēs dzīvojam kopā - visur -Rīgā, Mūrjāņos un visādos skolu ekskursiju variantos.
ES ilgojos pēc bērna un katru vakaru saldenas tabletes malkoju tikai domājot par to, ka viņš ir par jaunu, lai iemantotu bērnu. Mīlu. |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2008|10:06 pm] |
|
šodien man gribās būt precētai sievai, braukt mājās kopā ar vīru, apstāties lielveikalā un nopirkt ķiršu tomātiņus un vēl kādus jokus, paņemt pirmdzimto bērnu no bērnu dārza un atļauties vāļāties zem pleda pie televizora ar viņiem abiem - lielo un mazo |
|
|
| |
[Feb. 23rd, 2008|09:57 pm] |
|
es jūtos pazemota mazliet un tagad mēģinu salāpīties, laizot brūces |
|
|
| |
[Feb. 12th, 2008|01:34 pm] |
Jūtos tik labi, ka iedvesma ir aizslaucīta kā ar putekļu lupatu, kam man tā!
Vakar ēdu pusdienas puisi, ar kuru reiz gandrīz aprecējos un kopā noballējos kādus 3 gadus. Pāvs! Nesaprotu, kā vispār varēju sevi tā mocīt. Tagad gan vēl aizvien, satiekot viņu, manī iezogas žēlums un dusmas! |
|
|
| |
[Jan. 13th, 2008|11:46 am] |
|
šogad pirmo reizi Jauno gadu sāku ar vairākām apņemšanām, kas bija nepieciešamas, lai nekļūtu galīgi dumja un garlaicīga. Viena no tām bija saistīta ar to, ka es vairs ne mirkli ilgāk negibu strādāt to darbu, ko darīju - gribējās izvemties, domājot par to, ka atvalīnājums drīz beigsies un būs jādara atkal tās pašas kaitinošās lietas. Tā nu es uzsāku atsevišķu sarunu ar savu priekšnieku, es viņam vēlējos pateikt, ka vairs šeit nestrādāšu, savukārt viņš sāka runāt par to, ka redz, ka man tas nepatīk un jūt, ka es varētu darīt kaut ko vairāk, blablabla....Un tā es pavisam piemirsu par savu vēlmi iet prom no darba, jo no pirmdienas darīšu pārsvarā tikai patīkamās lietas. Yuhuu. un šodien dodos uz darbu, lai pārvāktos! |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2008|12:32 pm] |
|
laimīga |
|
|
| |
[Jan. 1st, 2008|05:23 pm] |
|
palaidņojas prāts. visādas "un ja nu.." spēles, iedomās - Un ja nu es tagad klusiņām izlavīšos no dzīvokļa, pēc cik ilga laika viņš to pamanīs? viņš lūdz man iemācīt neiemācāmas lietas - tādas, ko var tikai nosapņot vai pats sajust. un man visvairāk gribas to neiemācāmo. bļe, jebkurš taču ir spējīgs mīlēt |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2007|09:15 pm] |
svinu dzīvi. šādi nesteidzīgi rīti (tagad gan jau ir pus desmit vakarā) man sen nav bijuši. mamma uzdāvināja lielas jo liekas vīna glāzes - tādas man vienmēr ir patikušas, un tāpēc šodien iemesl vīna dzeršanai ir nevis kāre pēc vīna vai kaut kā tā, bet tieši estētiskais baudījums, ko man sniedz rubīnsarkanā dzira lielajās glāzēs.
ik pa laikam arī paspēju sailgoties un rakstu visādas mīļas īsenes. tai pat laikā brīžiem pieķeru sevis pie domas, ka vēlos sūtīt mazliet piedauzīgas ziņas citam. nē, nē, situ sev pa pirkstiem. nē! |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2007|02:56 pm] |
|
nesen biju pie ārsta. tradicionāli eju pie ārstiem, jo ik pa laikam ir jāiet. parasti šie gājienu beidzās ar - viss kārtībā, varbūt vajag padzert kaut kādus vitamīnus vai mazāk ēst ķīmiskus ēdienus. un te pēkšņi, man liekas, Jums ir kaut kādas problēmas un tad visādi nosūtījumi. izbrīnija ne tik ļoti tas, ka manī ir kaut kas atklāts, bet tas, ka ārste to paziņo ar tādu izteiksimi itkā to darītu katru dienu. šodien jau vairāk pētu savu apdrošināšanās polisi un visādu ārstniecības iestāžu piedāvājumus. ja man tiešām pirmo reizi mūžā būs jāiet slimnīcā, tad es rādīšu dūri un niķošos, jo negribu gulēt vienā palātā ar kaut kādiem cilvēkiem, negribu, lai ir tā stulbā atsperu, dzelzs. man liekas, ka šādā situācijā izlepusī sarmīte arī beidzot sastapsies ar jautājumiem - kāpēc šī valsts man nevar nodrošināt normālu, cilvēka cienīgu dzīvi? Visu pārējo es sev varētu sagādāt, bet lūdzu, dodiet man iespēju nesajukt prātā Latvijas simnīcās! |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2007|02:11 pm] |
|
un jā, gribētu to pierakstīt savā dienasgrāmatā - svētdienas vakarā iekāpu 15. autobusā, lai brauktu mājās. iebadīju ar pieri logam un tas man atbadīja - blīkš - blākš, sapratu, ka esmu iemīlējusies. |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2007|02:05 pm] |
|
vienkārši gribas Tevi pasargāt, bet sena taizemiešu paruna taču vēsta, ka mēs mācāmies tikai no pašu kļūdām |
|
|
| |
[Dec. 2nd, 2007|05:21 pm] |
|
līdz šim mani mocīja grāmatu sirdsapziņa - mani pēdējā laikā nespēja aizraut neviena grāmata (un nav jau tā, ka lasu kaut kādu huiņu). gribu taču būt intelektuālis, bet iesāktās grāmatas tā arī paliek knapi pārvarējušas pirmās 50. - 100. lapaspuses. visāda tā saucamā modernā literatūra, 21. gadsimts, ļar-ļar-ļar, bet nu nav kā bērnībā, kad varēju izlasīt visus Viļa Lāča kopoto rakstu sējumus vienā vasarā, laizdama gar ausi saules starus un kārdinājumu piedalīties kariņā ar kaimiņu bērniem. un tagad es paņemu rokās klasiskās Dikensa "Lielās cerības" un esmu sajūsmināta, aizgrābta, arī nobijusies mazliet, jo aprakstītie katordznieki, šķiet, var ienākt arī manā realitātē. secinu, ka intelektuālajām aprindām tomēr vēl neesmu zudusi. |
|
|
| |
[Dec. 2nd, 2007|01:13 pm] |
|
Tumsā paslēpos tieši tajā vietā, kur man likās, apsēdīsies Viesturs. Rezultātā, viņš, protams, apsēdās man virsū un nodomāja, ka gultā ir ielavījies kaķis. Vissmieklīgāk, ka viņam mājās kaķa nav. |
|
|
| |
[Oct. 23rd, 2007|12:42 pm] |
|
šodien nezin kāpēc gribas izraudāties, lai gan nav jau pamata. Vakar vakarā jutos tik labi, tik tīri. Biju uz savu pirmos Bērznu uzticības tālruna apmācības nodarbību. Sapratu, ka šis pasākums man ir ne tik ļoti, lai palīdzētu citiem, bet lai es pati varētu palīdzēt citiem. Grupas vadītāja teica, ka šī nav terapijas, bet gan mācību grupa. bet es pie sevis noteicu, nē, nē, jūtos, ka tieku arī attīrītu, atvieglota (un te var ielikt vēl dažus sinonīmus). Tā lūk man arī iet. Bet šodien ir tāda sajūta kā pēc raudāšanas, gribas ietīties segā un apvainoties. Tikai nezinu, par ko? |
|
|