| |
[Dec. 2nd, 2007|05:21 pm] |
|
līdz šim mani mocīja grāmatu sirdsapziņa - mani pēdējā laikā nespēja aizraut neviena grāmata (un nav jau tā, ka lasu kaut kādu huiņu). gribu taču būt intelektuālis, bet iesāktās grāmatas tā arī paliek knapi pārvarējušas pirmās 50. - 100. lapaspuses. visāda tā saucamā modernā literatūra, 21. gadsimts, ļar-ļar-ļar, bet nu nav kā bērnībā, kad varēju izlasīt visus Viļa Lāča kopoto rakstu sējumus vienā vasarā, laizdama gar ausi saules starus un kārdinājumu piedalīties kariņā ar kaimiņu bērniem. un tagad es paņemu rokās klasiskās Dikensa "Lielās cerības" un esmu sajūsmināta, aizgrābta, arī nobijusies mazliet, jo aprakstītie katordznieki, šķiet, var ienākt arī manā realitātē. secinu, ka intelektuālajām aprindām tomēr vēl neesmu zudusi. |
|
|
