sarma-karma [entries|archive|friends|userinfo]
sarma

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Sep. 30th, 2005|01:51 pm]
šodien bija kārtējā diena, kad neatmostos savās mājās. tas vienreiz būs jāizbeidz, bet...es to nedarīšu, hahahah. Lai gan šodien piektdiena, un itkā tad automātiski ir jāballējās, bet es to arī nedarīšu. braukšu mājās, ārstēšos, spēlēšu Faronu, uztraisīšu čilli zupiņu un ietīšos segā pie televizora.
Link2 comments|Leave a comment

[Sep. 29th, 2005|09:54 am]
šonakt man bija tik skaists sapnis, ka negribēju celties. vēl mirkli pabūt zem segas un izbaudīt. bet ar nežēlīgu skaidrību apjaušu, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies, kājai negribīgi pieskaroties zemei. šonakt vispār viss bija savādāk. pēc ilgiem laikiem gulēju pie atvērta loga un nebija nemaz, nemaz auksti. man salst pavisam citādi, ne no aukstuma.
kāpēc kāds izdomāja man uzsūtīt to sapni?
par status qou: vakar gandrīz aizbraucām ar māsu uz Tīraini. Labi, ka mums pietika sapratnes to nedarīt, jo saldīg es šodien darbā būtu pilnīgi nelietojama. Un vēl vairāk slima kā esmu tagad.
Un vēl man ļoti gribās dziedāt dziesmu par Balto. Dziesma ir apmēram šāda - nanananananana. Bet svarīgs ir ritms un uzsvari. šo dziesmu izgudroja man tēvs. Baltais ir dižens suns, kurš īstenībā ir apburts princis, kas pa Pļavnieku pagalmiem meklē gredzenu, kas ļaus viņam atgūt prinča izskatu. Baltais ir ļoti cēls, viņš neskraida kā citi suņi, ostīdami viens otram dibenus un siekalodamies. Baltajam tādas pasaulīgas lietas ir mazsvarīgas, viņs turpina cēli apstaigāt savus Pļavnieku īpašumus. Arī Normundam (tēva šoferim) patīk Baltais, un viņš vienmēr salutē sunim ar mašīnas signāluguņiem. Baltais šad tad ir redzams arī pie Rīgas 90. vidusskolas, tāpēc viņu šad tad redzarī frika. Frika tagad arī diedās dziesmu par godu Baltajam.
Link3 comments|Leave a comment

[Sep. 27th, 2005|08:54 am]
man patīk visādu auglīgu sarunu naktis gan tete a tete gan virtuāli, un šorīt esmu pamodosies no vienas tādas nakts. esmu mazliet priecīga. arī tāpēc, ka ārā ir tik sprigans un uzmundrinošs rīts. es mīlu visu pasauli, bet konkrēti - nevienu. ir tāda dziesma, ja?
Link3 comments|Leave a comment

[Sep. 22nd, 2005|10:57 pm]
un atkal man ir mazliet bail. ziņkārīgās bailes. tā, ka ļoti gribās ar mēli pieskarties nosalušam durvju klinģim tik ātri, lai mēle nepiesaltu. gribās, bet Tu zini, ka kaut par sekundi piesals. tās pēcsajūtas būs ilgi. tāpat kā pēc krampjiem. jā man kājās krampji ir bijuši tikai kādas 3 reizes mūžā, bet just to pēc tam vēl var trīs dienas. un piektdien bija - brīdī, kad Tev pie labās rokas divi visu laiku skaļi skūpstās un pie kreisās rokas viens grimst dziļā, neizbēgamā depresijā. man tik ļoti gribējša smieties par to, cik tas viss tomēr kopā ir smeldzīgi. ik smeldzīgi, ka ķermenis pats liek pātrauk par to domāt, uzsūtot tās drausmīgās sāpes.
Link1 comment|Leave a comment

[Sep. 22nd, 2005|08:59 pm]

ziniet kāda ir sajūta, kad sēdi uz celma, tā kā tagad, ka vienkārši nepiecelies un neej mājās.kāpēc nav tā, ka var iziet un būt jau mājā. nē, vēl kaut kur jābrauc. tā nav godīgi. teica mārtiņš brencis, paredzot to, kas drošvien pēc kāda laika notiks tas, kas notiks. tā tik tiešām nav godīgi. bet, ja viss notiktu tā, kā ir godīgi, tad nerastos nekā jauna. jo jaunrade ir kaut kāds disharmonijas rezultāts, jūtu un iespēju sadursme.

 labi, čau

p.s. [info]astma man šodien apsolīja parādīt pipuku

Link1 comment|Leave a comment

[Sep. 22nd, 2005|09:51 am]
Šodien es gribētu, lai es būtu lauku mājās, kas smaržo pēc rudens. Savākt visādus garšaugus un kaltēt. Jā, un vēl atrast kalmes. Lai tiktu tām klāt, man būtu jābrien ar basām kājām ledusaukstā ūdenī. Un tad manas pēdas būtu sārtās, nosalušas un Tu atnāktu ar manu segu, nu to, ar ko parasti guļu pa dienu, ietītu mani kā kūniņu. Tad mēs uz mūrīša izkaisītu kalmes un vārītu liepziedu tēju. Protams, ka kaķis arī murrātu uz mūrīša, jo to paredz lauku skati. Un tad es paņemtu iesmu, sadurtu desiņas, un skatītos, kā tauki pil uz sarkanām malkas pagalēm, atstājot tur tūlīt zūdošus, uz mirkli melnu pleķus. Tu paņemtu ketčupu un es teiktu - nevajag, ketčups sabojā ēdienu, bet Tu - beidz, mēs viens otru tik dauz esam sabojājuši, ka ketčups vairs neko nemainīs.
LinkLeave a comment

[Sep. 21st, 2005|08:40 am]
manas rokas smaršo pēc prezervatīviem un man nav ne jausmas - kāpēc. esmu darbā, lai gan gribētu tagad peldēt
Link3 comments|Leave a comment

[Sep. 19th, 2005|11:07 am]
man tomēr patīk, ka es tupu savā sulā, un ka maniem draugiem ir vairāk kā deviņu klašu izglītība. Var strīdēties ar cilvēkiem, kam ir cits viedoklis, bet nav jēgas strīdēties ar cilvēkiem, kas galīgi nesaprot. Biju sestdien dzimšanas dienā, kur tādas sajūtas man radīja aktīvākie kadri. Neskatoties uz to, pozicionējos tā, ka man pašai ir mīļi un silti. Uzcepu kādas 40 vistu kājas. Vistu kājas ir mans nedēļas nogales ēdiens nummur viens.
- Sarmīt, ja mēs nopirksim kaut kādas vistu kājas, Tu uzcepsi?
Un tā mēs lauku mājās, kas izskatās pēc Brīvdabas muzeja, uz mazas, romantiskas plītiņas šmorējam vistu kājas kā laukos. Romantiski ir arī smalcināt piparus pašiem ar piestu, tā ka mazajā lauku virtuvē, blakus kaltētu ziedu smaržai, virmo tiko smalcinātu piparu smarša. Tas ir pavisam citādāk, kā pašiem nopirkt smalcinātus piparus. Romantiski ir arī visiem kopā rādīt mēnesim dibenus. Mazliet kutelīgāk ir spēlēt "teātros", kur vari būt gan aktieris, gan pēc laika režisors. Mums ir dzimusi jauna spēle.
Tad vēl secināju, ka vislabākais pasākuma dalībnieku skaists ir ne vairāk ne mazāk kā 5 cilvēki. Tad ir iespējams izdarīt tā, lai visi justos labi, jo ir iespējams parūpēties, tapat ir iespējams izdarīt tā, lai pats justos labi. Man patīk redzēt atkal un atkal vienas un tās pašas sejas
Link1 comment|Leave a comment

Priekš mācību grāmatas [Sep. 15th, 2005|10:47 am]
Edgars Jaunups tiko noliku deputāta mandātu. Viens no perfektākajiem politiķu pr gājieniem ever. Izcili. Pat mūsu izcilais, dažādus gājienus pārzinošais kolektīvs to atzīst. Re, ja kādreiz kāds rakstīs mācību grāmatu topošajiem politiķiem, tad starp veseli gūzmu oranžu gājienu būs arī Edgars Jaunups a la vienīgais depuetāts, kas jebkad uzņēmies politisku atbildību. Tāds sauklis drošvien būs pirms nākamajām vēlēšanām. Tikai tauta jau ir aizmirsusi, ka viņš dzērumā jau ir nobraucis vienu cilvēku. Un patiesībā - atteikšanās no mandāta nelik viņam zaudēt nekādas privilēģijas, jo viņš taču paliek Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs
Link8 comments|Leave a comment

[Sep. 13th, 2005|02:34 pm]
Man ir pieriebusies mana sasodītā kautrība, jo sevišķi tad, kad kad tā gagalīgi nav nepieciešama. Un tad vēl tā stulbā strausa politika - tikai neredzēt, tikai nedzirdēt, lai nenodarītu sev pāri
Link6 comments|Leave a comment

[Sep. 12th, 2005|12:29 pm]
Atgriežoties mājas, mani istabā sagaida Latvijas karogs ar visu mastu. Nav ne mazāko šaubu, ka tas ir manas skolas karogs. Līdz ar to, ne mirkli nešaubos, ka arī māsas kartupeļu talkas noslēgums ir bijis atcerēšanās vērts. Māsa saka, ka vakarā nesīšot atpakaļ un sargam teikšot - e, Jums karogs tur lejā mētājas.
Mana kartupeļu talka bija tāda, par ko Anete saka - tā bija mana skaistākā nedēļas nogale šajā gadā. Parasti kartupeļu talkas ir visai vienmuļi pasākumi, un dēļ vienmuļības mani pārņem slinkums un visādas sāpes. Daudz jautrāk ir, ja kartupeļu rakšanu var apvienot ar patīkam sarunām un spēlēm.
Kartupeļu talku sākam jau Pļavniekos, jo tai taču ir nopietni jāsagatavojas. Ģirts kā vienmēr atbrauc ar riteni un mēģinam spēlēt atklātības spēli, bet tas beidzas ar to, ka smejamies tāpat vien.
Rīts sākas drūmi, jo nekādīgi negribās celties. Domas, ka autobusā varēs kompensēt miega trūkumu, izgaist, saprotot, ka kopā esam 4 talcinieki, līdz ar to - daudz iespēju smieties. Protams, ka mēs nokavējam autobusu, kam no Sēnītes mūs jānogādā laukos, tas netraucē dzert ūdeni no avota un ostīt to Murjāņu gaisu. Man patīk. Tēvs tikmēr rūc un domā visādas taktikas, kā savas dusmas, par to, ka neizkāpjam no autobusa, realizēt praksē. Kaut kā tas nav vajadzīgs, jo mums pakaļ ierodas brālēns Dainis.
Vagās spēlējam spēli, kur jāmētājas ar puvušiem kartupeļiem, ir arī savi noteikumi. Beigu beigās ar aneti esam cietušas visvairāk un smirdam pēc suņa urīna, jo tieši tādu aromātu izdala kartupeļu kakas. Saprotu, cik jauki ir grāvji, jo tur var slēpties un tīt cigaretes, fotogrāfēties un taisīt nopietnās intervijas. es esot pārāk žirdzīha, lai konstatne varētu novaldīt smieklus, bet es nemaz neesmu tik iedomīga.
Vakarā beidzot ierodas talcinieki, kuriem vairs nav ko rakt. Bet šņabis par rakšanu sen jau ir nopirkts.
Tāda sajūta kā Imanta Ziedoņa dzejolī būtu - Par dzeju un kartupeļiem.
Katrs talcinieks ir vietā, jo katram sava loma.
Edgars ir zinātājvīrs un cilvēks - kamera. Nākamajā dienā, izdzirdod frāzi - cilvēks - kamera, artis ir nelielā šokā - kā? tas viss tika arī fotogrāfēts? Zinātājvīrs rūpējas, lai viss būtu kārtībā, palīdz Memmim un pārrunā ar mammu lietas, ko mēs vairs nesaprotam. Zinātājvīrs ar var izstāstīt citiem talkas dalībniekiem, kur uin kā noticis. Jo neviens, izņemot vēl aneti, neko neatcerās.
Anete ar ir lādzīga, bet visu laiku par mani smejās, es ar neesmu ar pliku roku ņemama. Toms saka, ka Anete un zinātājvīrs ir tik lādzīgi, ka varētu būt labs pāris, jo abi lādzīgi.
Kartis Amals drošvien rada pavisam dažāds emocijas manai mātei un tēvam, jo viņš nespēj noturēt rosolu un tādā garā. Bet savukārt ĶikutToms visiem rada izbrīnu ar savām spējam, ne tikai zināt akordus, vārdus un tādā garā, bet spēju lietot alko tā, kā to spēj tikai Toms.
No rīta pamostos un prasu, Kur ir Toms. Artis smejās tā, ka šis jautājums būtu tik tradicionāls un komisks vienlaicīgi. Pēkšņi zem siena kaut kas sakustas, un parādās Toma galva. Izrādās, ka viņš izvēlējies gulēt zem siena. Jo tā siltāk. Es gan pieturoes pie teorijas, ka visvairāk sasildīt var tikai cilvēku ķermeņi.
No rīta pamostos ar domu, ka visu atceros. Konstatējot, ka man trūksts daži apģērba gabali, secinu, ka tomēr neatceros neko. Dažākārt ir nojausma par kaut kādiem notikumiem. Un ir jautājumi, kur arī Zinātājvīrs nevar palīdzēt.
Atrast adatu siena kaudzē nav iespējams, gandrīz neiespējami ir arī atrast lietas sienā. Nu piem. Toms gandrīs neatrada otru kurpi, telefons pēc cītīgas siena pārkravāšanas palika neatrasts. Toties viņš spēj atrast ARta lietas un manu telefonu, kas nepazūd nekad. Smieklīgi ir pamosties un atkal un atkal dzirdēt siena čubināšanu - ir skaidrs, ka Toms joprojām meklē.
Nākamo dienu pavadam Lojā, nebūtu bijuši tik ilgi, ja mans un Anetes slepenais mērķis nebūtu nokavēt autobusus, lai varētu Lojas romantiku baudīt pēc iespējas ilgāk. Lojas veikals Valma pārsteidz ar savām cenām - 0,5 izlejamais alus maksā 25 santīmus, bet salvetes - 5 santīmus. Arī pārtiku daudz var sapirkties.
Lauku romantika turpinās pie Sējas kluba, kur dziedam dziesmas un vārtamies. Vietējais vīrs nav sevišķi apmierināts, bet lai viņš labāk aizver mutuku. Mums piemēram ir tomāti, gurķi un olas. Tiek ierosināts mest olas pret sienu, tas arī tiek darīts.
Pēcpusdiena tiek noslēgta ar realitātes šovu BEZNAUDA. Noteikumu pavisam vienkārši - ir jāiztērē visa nauda, jāsapērk lietas un tad jāmēģina tikt uz mājām. Mēs braucām ar laikam jautriem vīriem, bet es to konkrēti nezinu, jo aizmigu.
Sausais atlikus - Man patīk, un šķiet, ka tieši no šiem cilvēkiem, ar ko kopā pavadīju nedēlas nogali, varētu kopā slēpties bedrēs un justies droši, tāpat kā viņi.
Link9 comments|Leave a comment

[Sep. 9th, 2005|03:40 pm]
Jums ir kādreiz bijis tā, ka gribas izstiept rokas, staipīties un smaidīt no tā, ka ir labas priekšnojautas? Man tagad ir tieši tā. un es esmu priekšnojautīga, Jūs taču to zinat. Man gribās tik daudz ko teikt, bet es to nedarīšu. Jo izraktot, lietas paliek mazākas. Tā kā Tavu pieskārienu saldais smeldzīgums, bļēē
Link2 comments|Leave a comment

[Sep. 8th, 2005|05:33 pm]
man patīk iedomāties visādus haotiskos vārdu pārus. Piem., jautājums puisim - Kas Tev patīk? Viņš - meitenes un čipši
Link3 comments|Leave a comment

[Sep. 8th, 2005|10:28 am]
es esmu forša, ja! nanannanana..suck my dick
Link3 comments|Leave a comment

[Sep. 5th, 2005|04:32 pm]
man ļoti garšo suši un ķīniesu virtuve. asi ēdieni un mazliet no meksikas virtuves
Link4 comments|Leave a comment

[Sep. 5th, 2005|11:28 am]
šodien man ir mazliet skumji, jo viņam sāp, bet es tur neko nevaru padarīt. Gribētu kaut varētu, bet tā jau būtu spēlēšanas ar cilvēku jūtām. Mēs esam atbildīgi, par to, ko esam pieradinājuši. Bet es nemaz neko vēl neesmu paspējusi pieradināt. Lapsa pati ir klāt un saka - Tu esi visbrīnīšķīgākis princis pasaulē, ņem mani sev līdzi.
LinkLeave a comment

[Sep. 4th, 2005|02:36 am]
pats tizlākais, ka nav adresāta. ir lietas, bet nav kam tās dāvāt. ir ko teikt, bet Tu īsti nezini kam. Gribās naktīs garās īsziņas rakstīt Tev, bet es nezinu, kas Tu esi. Es gribētu, lai Tu būtu tas, kura vārdu es zinu tik ļoti.
"Pastāv divi ceļi, kā atbrīvoties no ciešanām - ātra nāve un ilga mīlestība." /F. Nīče/
Link5 comments|Leave a comment

[Sep. 3rd, 2005|11:25 am]
Kāds man drošvien kādreiz teiks - zini, ar Teiv būs tā un tā.
Un tad es - Kā Tu to zini?
Viņš - Bet tas tacū zvaigznēs rakstīts!
Es - Bet mans zvaigznājs ir gājis bojā.
Jā, patiesi, pirms dažām dienām zivs zvaigznājs ar visām planētām ir gājis bojā, saduroties ar kādu citu, kas nav horoskopos. Bet, protams, avīzes vēl joprojām publicē prognozes arī zivīm. Kā viņiem nav jauna šitā apgānīt mirušo piemiņu.

Vakar man bija smaids līdz ausīm, jo es beidzot sev varēju teikt - esmu tik priecīga, jo vairāk neesmu iemīlējusies. Beigu beigās tas viss manī radīja kaut ko destruktīvu, es, manuprāt, vispār vairs nebiju paciešama, tad kad uznāca pa īstam. Un paldies manai šīs vasaras negantākajai un smieklīgākajai nedēļas nogalei, kas ļāva pārgriezt to nabas saiti, kuras dēļ nevarēju piecelties. Hmmm, es pat tagad dzirdu, kā tūlīt pie durvīm būs uzklunkurējusi mana pašapziņa. Zin kā, līdz trešajam stāvam otmēr jākāpj, un tad es to sagaidīšu un nelaidīšu vaļā. Tas, protams, nenozīme, ka tagad visi var būt vēl dzēlīgāki. Man tomēr vajag arī atkopšanās periodu.

Man patīk puikas, un man patīk arī vieglums. Vieglums nav savienojams ar uzvedību un sievieti. Tā ka neceriet, jo ir arī tā, ka var arī nezināt kā ir!
Link3 comments|Leave a comment

[Aug. 30th, 2005|10:02 pm]
tik dīvaini, ka viena no 3 spuldzēm vairs nedeg, tāda puskrēsla, ka nevaru pierast. šajā istabā parasti bijusi visspilgtākā gaisma. es lēnām sāku atmosties no savas negantākās, jautrākās un smieklīgākās nedēļas nogales, un tā man ir devusi tāda mieru, kāds sen manī nav bijis. Laikam jau iztrakošanās tā, ka pats nevar saprast kā var darīt tādas lietas, ko agrāk pat ne' iedomāties darīt, izkrata visas blusas. Šodien es atkal redzēju tramvaju, kas no operas caur Atlantijas okeānu iet uz Holivudu un Brakiem. Es esmu brīva šodien...
LinkLeave a comment

Ģirts [Aug. 29th, 2005|10:48 am]
[Current Music |Arcade Fire, Cold Wind]

Sviesta cibu es ļoti gribēju sestdien no rīta, jo likās, ka dzīvots ir pārāk raibi, ka emocijas ir tik, tik ļoti...ka nevar atstāt tās tāpat izkūpjam gaisā.
Piektdien braucam uz Ivara dzimšanas dienu. Sākums kā veco laiku filmās - meitas klāj galdus, vīri - runā par politiku. Tikai vīri nemaz nerunāja par politiku. Drīz jau visi runā par politiku, līdz ierodoties pēdējiem gaidītajiem viesiem, baļļuks sākas ar lielu joni. Visapkārt ir Labis Burvis, un varbbūt tieši viņa klātbūtne rūpējas par to, lai man nākamajā dienā būtu nemitīgi jāsmejās par to, cik viss ir bijis neganti un pārāk daudz priekš vienas nakts.
Piemēram ir neizsaprotami, kāpēc ar Mazo Lukašu nakts melnumā, situācijā, kad alko uz galda ir vēl pietiekoši, nolemjam, ka alko ir beidzies un jābrauc pakaļ. Man ir jābrauc, jo Murjānus zinot kā savus piecus pirkstus, bet Mazajam Lukašam ir viena no manām mīļākajām mašīnām. Protams, jāpiemin, ka šoferis bija tādā stāvoklī, kad itkā brukt vairs nevajadzētu, par to liecina tas, ka braucot prom, Ģirts mūs aptur, jo esam mazliet iebraukuši aizmugurē esošajā mašīnā. Braucam lēni un apdomīgi, tāpēc arī ir laiks secināt, ka uz aizmugurējā sēdekļa ir ļoti daudz alko - O, Johaidi! Tad jau vairs nav jābrauc uz ceļavēju, tāpēc var braukt pa visādiem maziem Murjāņu ceļiem, jo tur taču nav dzīvas satiksmes un policija ar nebūs. Visņirdzīgāk ir saprast, ka atrodies kaut kādu māju pagalmā un piesmej dzīvi tik viegli. Mēs kopā varam smieties par visu.
Man apnika rakstīt par tiem visiem raibumiem. Varu tikai pateikt, ka citiem vienmēr par Tevi esot skaidrāks viedoklis par Tevi nekā Tev pašam, tāpēc dažkārt atkal tiek saskatītas lietas, kas nemaz nav un nevar būt. Bet kartis amals tikmēr man stāsta, ka ejot gulēt pēķšni un, ja iegribas, tad arī jāiet.
Rīts iesākas ar Lukaša ar blīkšķi atvērtajām durvīm - es Jums te atvedu 2 meitenes pagulēt, un, starp citu, es vispār neguļu. Man liekas, ka gulēt vairs nav iespējams, un drīz vien es atkal esmu augšā, lai pirmo reizi mūžā sajustu, ko nozīmē tapt iemestai baseinā. Vīru motivācija - jo man ir mazliet netīras drēbes. Sadabūju laikam Ivara dvieli, kurš priekš pirts esot par sausu, un tāpēc es atkal nokļūstu baseinā. Galvenais- nedrīkst ļaut dvielim noslīkt. Manas slapjās drēbes man šodien atdos cilvēks - eksāmens, cilvēks - izglītības standarts, kurš ceļojuma laikā uz valku ieguva jaunu iesauku - cilvēks - ābece!
Nu lūk, no rīta secinu, ka jāpaliek sausai, vienīgais, kas man ir sauss- tp oranžais krekliņš - tradicionāls mājas tērps, bet, kad beidzot ierodos savā gultasvietā, pirmkārt secinu, ka mana gulta jau ir aizņemta, jo tajā guļ Mazais Lukašs, otrkārt, Rinķītis pamostas un sauc - ak, šausmas, viņa taču ir plika. un dara to tā, lai visi klātesošie 20 pamostos.
Šī nedēļas nogale iezīmējās ar daudz ko tādu, kas notiek pirmo reizi. Un vēl viena no lietām, ka neskatoties uz to, ka kādas 2 reizes esmu Liebekriss iepriekšējās nakts laikā mazliet piečakarējusi (jo sarunātie randiņi nekad nenotiek manas neierašanās dēļ), viņš no rīta ierodas ar puķēm, rasā plūktām. Mjā, pareizi, vīri taču gāja vārtīties rasā.
No rīta ierodas mana māsa, kurai drošvien ir ļoti smieklīgi redzēt visus tāds kā redz nākamjā rīta pēc ivara un sergeja dzimenēm. Voldemārs, piemēram, skraida apkārt apakšbiksēs, kurpēs un vējjakā un gaida LR ziņu dienesta vadītājū. Mārtiņš visu laika saka - Ak, šausmas, bet mazais Lukašs - protams, O, johaidy. Kaut kāda imagināra sajūta. Es visu laiku smejos, atbaruc cilvēks eksāmens un mēs braucam uz Valku. Cilvēkam eksāmenam ir pacietība, jo mēs visi esam tādi jautruļi. Ģirts visu laiku domā, ka vajadzētu nopelst. Laikam tāpēc izdomājam brokastis ēst restūzī pie paliela dīķa - lai Ģirts var nopelst, jo nopelžot Tu jūties kā no jaunu piedzimis.
Liebekriss saka, ka visas spēkles ar manu piedalīšanos tiekot zaudētas, bet, ja es vērojot, vai turot īkšķus, tad ir tikai uzvaras. Tāpēc mani īkšķi esot jāapdrošina.
Valkā mēs esam visjautrākā komanda, jo galvenais taču ir komandas gars. piem, mūs vieno tas, ka guļam visi vienā čupā uz zemes, kad uznāk miegs, ka uznākot lietum, lienam gulēt zem mašīnas piekabes. Nekad nebiju līdusi zem piekabes, pie tam, zem tik zemas, lai paslēptos no lietus. Jāpiebilst, ka visa komanda ir arī diezgan dizzy. parasti tomēr ir tā, ka daži ir un daži nav dizzy, šoreiz visi esam vienoti un tas atkal ir tik smieklīgi. Tā bija mana mīļākā sporta komanda. un manas bailes par to, ka, ja piektdien ir bijis tik jautri, tad sestdien būs sliktāk - neapstiprinājās.
Esam godīgi, jo ar liebekriss turam vārdu, ko esam visiem solījuši. ar friku esam strīdīgās, tā rezultātā es spļaudos un apleju sienu ar balzāmu, tagad man tas vairs nepatīk. Esmu Sarmītes skolas īpašniece, kas māca kā darīt labu meitenēm. Mans vienīgais skolnieks izskatās apmierināts ar iemācīto, arī skolniece smaida.
Bet tagad es iešu mazgāties un braukšu uz centru, jo ir jāsāk strādāt. Čau, mīlu
Link5 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | 280 entries back ]
[ go | earlier/later ]