|
Sep. 22nd, 2005|10:57 pm |
|
un atkal man ir mazliet bail. ziņkārīgās bailes. tā, ka ļoti gribās ar mēli pieskarties nosalušam durvju klinģim tik ātri, lai mēle nepiesaltu. gribās, bet Tu zini, ka kaut par sekundi piesals. tās pēcsajūtas būs ilgi. tāpat kā pēc krampjiem. jā man kājās krampji ir bijuši tikai kādas 3 reizes mūžā, bet just to pēc tam vēl var trīs dienas. un piektdien bija - brīdī, kad Tev pie labās rokas divi visu laiku skaļi skūpstās un pie kreisās rokas viens grimst dziļā, neizbēgamā depresijā. man tik ļoti gribējša smieties par to, cik tas viss tomēr kopā ir smeldzīgi. ik smeldzīgi, ka ķermenis pats liek pātrauk par to domāt, uzsūtot tās drausmīgās sāpes. |
|