Lai kastanis nākamgad būtu vesels un lapas tā nebrūnētu jau vasaras sākumā, vienojāmies kastani apkopt. Vienkāršs un saprotams darbiņš, es vēl nodomāju, grābu slimās lapas kaudzē un kurinā nost.
Kurinā, kurinā, pa vidu izzāģē lekni sazēlušos ceriņu džungļus, līdz uzdūros dīvaini kritušam, tā kā trupējušam ķirsim. Izzāģē vienu ķirsi, otrs blakus ar tāds dīvains, lielām sveķu lasēm.
Nu kurš mani dīdija skatīties tanī dārzkopja grāmatā, pa visu atvērumu – ķiršu mēris, pelēkā puve, un nav mana ķiršu dārza.
Izrādās, tas mēra perēkli jau vairākus gadus bojājis ir dārzu. Vienīgais variants, izzāģēt smagāk skartos kokus, izlasīt micēliju ar ķirša melnajiem zariem, kas aizlauzti karājās vējā, maukas.
It kā ar to jau arī nebūtu gana, valriekstkokus un jaunās ābelītes noskrāpējis līdz nāvei vai nu zaķis vai kaķis. Pat zīmīti bij atstājis: Neapsēji? pats vainīgs, cilvēk, teitan mūsu dzimtene te mēs dzīvo, iezīmē teritorij i tev būs mūs bijāt, letnants dubs.
P.S. Paskatīsimies vēl, man ir gali zoodārzā, dabūšu tīģera mīzalus, tad jūs man vēl redzēsiet Meža avīzi.
Tags: drāmas teātris, sakura kirdik
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pilnai laime paši vakar uztaisijām gardas pusdienas no atmatenēm jeb tintenēm, tagad līdz ceturtdienai jāuzpasējās, lai ne grams sīva netrāpa uz ādas. Esot bijis īpaši iecienīts ēdiens biedrībā Ziemeļblāzma.
|
lauku māju dzīves skarbā realitāte.
(Reply to this) (Thread)
|
čika un raganu laikā nav ko bāzties par spundi