Asinsdziesma

atveries man,
lai varu izēst tavu sirdi
un dēstīt tās vietā
spilgtu, indīgu ziedu

atveries man,
lai varu no tavām dzīlēm
mūžamežus saukt
un tavu baiļu dievus

atveries man,
un grūdīšu roku sarkanā dzelmē,
satveršu pašu dzīvības sakni
un ļaušos kaislībām melnām
ieņemot tevi
savās saltajās miesās

ne katra sāpe sāp
cita nāk
dainodama maigi
ieskauj ērkšķotā
mātes liegumā

māmiņ, man kaut kas
krūtīs sāp
aizplūst, un nevaru
apturēt sevi

ne viss ir dzīvs, kas dzīvo
cits laiž sevi
kā smilšu graudus plūstam
caur līkiem pirkstiem
sasists smilšu pulkstenis
tomēr sāp

Brīnumskaisti un liegi smalkos fragmentos sabirza zieds
Un mēs vērojam tā aiziešanu pelēkās sērās tīti
Ziedlapas uzliesmo purpura liesmās, nakts smarža gaist
Pirmatnējs klusums aizmieg pie kājām kā suns

Upes aizskalos, upes ņems mūsu pelnus
Kad vējš mūs sadalīs pīšļos kā vītušus dārzus
Dziesmas izgaisīs, dziesmas pieaudzēs spārnus
Un pametīs stingušas lūpas jaunā lidojumā

Savā nodabā dungo kapu zvans
Melns siluets dejo pie saullēkta sliekšņa
Trakoti labi
Un trakoti mežonīgi

Mēs sēdējām viens otram līdzās
Pat nepieskaroties
Tikai klājām vārdus kā pasjansu
Uz grīdas

Tu izgaisi līdzko uzlēca saule
Uz visiem maniem jautājumiem
Tava atbilde paliks
Kā aizklāta kārts

Kad nākamreiz saule nāks
Es būšu tā, kas dejos pie debesīm
Trakoti labi
Un trakoti izmisīgi

ja kādreiz kritīsi,
es būšu līdzās, lai ķertu
ja nesanāks,
kritīšu līdz

ja pēc tam vēl
celties spēšu,
ja pēc tam vēl
būšu Es

tevi uz saviem
pleciem ņemšu
un sāksim sevi
no jauna

raudzīsim divatā
pasauli radīt
un, ja nesanāks
kritīšu līdz...

Bet patiesi, kur tava labestība?
Un mana cilvēcība, kur tā ir?
Viss, ko pazinām -
sasodīts, miris
kaut kur renstelēs pūst
viss, ko mīlējām?
sasodīts, bet vai mīlēt
maz kādreiz mācējām?
Viss, ko nīdām - plaukst
Un varam tik bezspēcīgā ļaunumā
tam uzsmaidīt

Patiesi,
mūsu vairs nav.

Sapnī es redzēju dzīvi, bet, kad pamodos no rīta
Biju atkal dzīvot aizmirsusi.
Manas sarunas ar zirnekļu tīkliem
Iztraucē melnstrazdu lietus
Viens pēc otra viņi krīt smiltīs un skan kā zvani –
Koki nu būs mēmi pavisam
Bet cik mēmam jābūt, lai tiktu pamanītam?
Sapnī es redzēju dzīvi, bet, kad pamodos no rīta
Biju pazudusi.

es esmu tava nākamā diena
nenākšu
es esmu varavīksne
nemirdzēšu vienam par prieku
eņģelis esmu
bezgala aizņemts
un upe
izžuvusi

viens pret otru mēs turam
uzvilktus lokus
un smaidām tik sāpīgi..
saule trako, izdziest un liesmo
un jasmīnu lietus līst...
bultas izmirka, ietriecās zemē
mostamies viens otra domās
un tiecamies
iemīlēt

es esmu tava nākamā diena
negaidi,dzīvo
es esmu varavīknes tilts
nāc
eņģelis esmu
bezgala vainīgs
un upe
pie tevis plūst

grūstošas dienas smaidā
pilsētas jumti
gaužām sarkani lāso
akli, akli, tavi logi
mājvieta mana
tik vājprāts bēniņos
gaužām burvīgi dzied

pamostos ar sūdu un liliju smaržu
kas apvijusi mani kā
žņaudzējčūska resna
dūmo, dūmo, dūmo, mana pēdējā doma
iecērties rīklē, aizžņaudz
man sapratni par nevainību
kailu iekāri dzīvot

aizejoša vilciena smarža
sašķaida naktspuķes savā ceļā
vien tumsas ziedi atvērušies mirēja acīs
tās spoguļo signālgaismas spalgas
kas izgaist naktī kā sula no
purenes ko bērns mātei sniedz

Piepeši es aptvēru, ka esmu akmens
Lietus apvīta granīta statuja pasaules pagalmā
Ziedi dej vējā pie manām pēdām, bet nespēju noliekties
Un pacelt acis pret sauli - nav lemts

Piepeši es aptvēru, ka esmu vējš
Ziedi dej no mana pieskāriena, bet akmens tēls
Nesmaidīs nekad, kā vien sevī iekalto smaidu
Līdz es sabrukšu, dziedot tam pasaules pagalmā

Tev mani neatrast.
Esmu patvērusies veldzējošās Tumsas namā
Pat, kad zini, kur mani meklēt -
neatrast...


Labāk nemeklē nemaz. Pēcāk sāpēs, un tu mēmi kliegsi, baidīdamies savas ciešanas izrādīt.. Bet es tevi turēšu cieši līdzās, ciešāk, ciešāk arvien; manas sirds dzelkšņi saplosīs tavējo, bet es tikai izmisīgi spiedīšu tevi sev pie krūtīm...līdz beidzot mana mīlestība tevi nogalinās.

Tad nu es sēdēšu ar stiklaini vājprātīgu mirdzumu acīs, tu atdzisīsi, manā klēpī gulēdams, kamēr dzidras asaras meklēs ceļu pie tavas piedošanas, cerībā atdzīvināt nokautu zvaigzni...

Guliet kanāla malā zem vītolzariem, vējā raudošiem
Kaijas dziesma atnesīs viltus brīvību
un prieku
Jūtieties jauni un mīlēti
piemiedziet acis un baudiet
sevi
pieskārienus
augošo zāli
un vaigam piespiestu ziedu
var gadīties
ka nomirsiet pusceļā
uz saulainu dienu

runāt, sarunāt, parunāt
izrunāt, aizrunāt, aprunāt
nerunāt.
Septiņos veidos mēs radām troksni
Un septiņos - grēkojam
Bet tikai klusums
dievišķais klusums
mums ir uz visiem
viens


(šis ir sens gabaliņš)

Ceļā no dzīves uz mājām es aizrijos ar ziemeļu vēju
Tas iegūla plaušās kā viļņojošs ezers
un kaukdams vilka pie zemes

Es laikam nomiru uz brīdi.

Rokas raisījās pret svina mākoņiem
ar nagiem velkot dzelkšņainas švīkas debesīs
Lietus gūlās uz pleciem, murdot - nepakrīti!
Bet es kritu, ne sliktāk kā putns to māk

Tu sēdēji netālu uz sarkana jumta
Un glāstīji debesjumu...

Esi sveikta, rītausma melnā
vājprāta smiekli tava dziesma
soļi tik sāpīgi, soļi tik greizi
kroplīgā dejā skrien
esam šai dzīvei par nepareizu...

smejies, smejies pret austošo sauli
līdz balss starp debesīm aizlūzīs
ar tukšu mirdzumu acīs
metīsimies pāri pasaules malai
un šodien
mēs kritīsim līdz galam

Vairs nejūtu,
ir kritiens šis
vai lidojums,
bet tev es uzticos

Vairs neredzu,
mums apkārt gaisma mirdz
vai dzīves aptumsums,
bet līdzās tev es nebaidos

Tu esi mans miers
un esi mans patvērtums,
Un kritiens mans
top mūžīgs lidojums...

Lūdzu, pamodini mani
Es guļu mānīgā mierā
Lūdzu, iesit, lai sāpes
Ierautu atpakaļ dzīvē

Aiz aizvērtām acīm
Plosās liesmas,
Plosās izmisīgi saucieni
Pēc tava pieskāriena

Aiz aizvērtām acīm
Atdusas atmiņas
Par mūsu melnajiem mirkļiem
Pirms rītausmas

Un aizvērtā sirdī
Viena dziesma vēl skan
Par lidojumu saules staros
Par pamošanos...

apsēstie, gruzdošie,
kleidzošie, gribošie,
no pekles
no atvariem
no dzelmēm
no cietumiem
brāļi, kritušie
mirdzošie, naidīgie
spārnotie
dzelkšņotie
melnie un melnākie
Piesaucu esošos,
aicinu bijušos
nākotnei radītos
pilnīgos, kļūdainos
iemiesots haoss
un iemiesots ideāls
jums atdodos!!!