bettyboob -

vēroju guļošos pasažierus (zinu, ka tas nav pieklājīgi) un klausos, ko stāsta viņu sejas. vilcienu sejās ir milzumdaudz noguruma un vilšanās, bet gadās arī prieks, gaišums (pārsvarā gan tikai trako un bērnu sejās). sejas man stāsta to, par ko klusē mutes. un ko es tiešām gribētu dzirdēt, bet viņi klusē.

atceros Argentīnu, kā bija tik sasodīti viegli tur iedzīvoties, saprast vietējos, just saviļņojumu skatoties uz zilibalto karogu, ātri iemācīties valodu, runāt ar cilvēkiem ielās, lasīt grāmatas un avīzes spāniski, blenzt pa teļļuku ziņas un seriālus, stundām staigāt pa uzkarsušo avenida Cabildo.. jā, bet tagad esmu šeit.

piedod Sensej, piedod Ministrija, bet es izlēmu nefotografēt, vismaz kādu laiku. gribas arī dzīvot, ne tikai skatīties. gribas beidzot iekļūt tajā aplī, kura iekšā ir viņi, bet ārā - es. un man tas nekad nesanāks, ja turpināšu turēties pie "ārinieka" pozīcijas. var jau būt, ka ir naivi cerēt, ka vispār iespējams tur iekšā iekļūt. bet Japānu es mīlu tik un tā, kaut arī reizēm nesaprotu kāpēc :)