bettyboob -

Šogad ļoti paveicās jau pirms svētkiem satikt visus, kurus gribējās, un pēc tam atbēgt uz Lauziņām. Te ir silta māja ar svecēm, lampiņām un uguni krāsnī, milzīga pūce bērzā, sarkankrūtīšu un sīļu bari tepat pagalmā un, protams, daudz meža visapkārt.

Skaistajā, saulainajā Ziemsvētku dienā devāmies 8km pastaigā uz otru vēl apdzīvoto veco māju šajā apkārtnē - Mežrijām. Gājām caur draudīgām slīkšņām, pāri ņipriem strautiņiem (iegāzos tikai vienā), pa koši zaļu apsūnojošu mežu, garām satrunējušam Mednieku tornim. Uzkāpām baltu zāli noaugušā kalnā, ap kuru vijās strauja upīte - D. uztaisīja tiltu, lai mēs tai tiekam pāri.

Pasakas cienīgs turpinājums būtu nonākt glītā mazā meža namiņā un iedzert viesmīlīgo saimnieku pasniegto tēju. Tā vietā mums pavērās sirdi plosoša drūmaka ar skaistu vecu māju, kurai nogāzies (noslīdējis) jumts. Tāda, vēl nesen dzīva un elpojoša māja, izskatās kā liels, nāvīgi ievainots zvērs. Briesmīgi žēl, bet izdarīt tā labā neko nevar.














Pasnaikstījāmies gar logiem - uz galda stāv krūka, sveces, desas gabals, it kā cilvēki būtu tikai uz brīdi izgājuši. Palauzījuši rokas, gājām atpakaļ uz Lauziņām. Pa ceļam uzdūrāmies vēlvienām drupām - Vārpām, un D. Nevarēja izlemt, vai te izvietot serveru telpu vai ķīniešu kūrorta spa. Jādomā ātri, savādāk ķīnieši atnāks un izdomās mūsu vietā.