Visu ļaužu ciems
May. 11th, 2009 | 05:24 pm
Alberto apsolīja svētdien aizvest mūs uz savu kalnu rančo, kur esot zirgi un baseins. Taču dzīve ir neparedzama, un sieva liek nabadziņam doties viņai līdzi uz pludmali. Abi sastrīdas, Alberto ir aizvainots un tāpēc, saprotams, braukt nekur nevar.
Nu nekas, dodamies augšā kalnos paši saviem spēkiem. Braucam autobusā pa kalnu serpentīnu un elšam sajūsmā, jo vienā pusē ir džungļi, klintis, palmu birzis un agavju lauki, otrā – zils zils okeāns. (Lielāko daļu brauciena Eva mani pierunā palikt Meksikā). Pēc stundas nokļūstam kalnu ciematiņā, kas ar savām krāsainajām mājiņām un vīriem sombrero šķiet izkāpis no bilžu grāmatas. Pusdienās ēdam pārdabiski gardu sviestā ceptu dorado. Paēduši ejam pa ceļu, cerībā nonākt līdz kalna malai un redzēt sauli iekrītam okeānā. Pakalnā slejas zeltīti un gaišzili krusti – tie ir kapi. Krustcelēs mūs sveicina sīka brūna večiņa un aicina ienākt „nuestro pueblo de todos” (visu ļaužu ciems) rādot uz augšu debesīs (smejas) un uz kapiem (pakalnā). Ejam viņai līdzi un te nu mēs ar Evu abas apraudamies, jo krāsainie ziedi, vainagi, marijas, jēzuliņi un dūmakainie kalni visapkārt ir tik neprātīgi skaisti. Ir dia de madre un uz flīzētajām kopiņām satupušas daudzgalvainas famīlijas.
( tālāk )
Nu nekas, dodamies augšā kalnos paši saviem spēkiem. Braucam autobusā pa kalnu serpentīnu un elšam sajūsmā, jo vienā pusē ir džungļi, klintis, palmu birzis un agavju lauki, otrā – zils zils okeāns. (Lielāko daļu brauciena Eva mani pierunā palikt Meksikā). Pēc stundas nokļūstam kalnu ciematiņā, kas ar savām krāsainajām mājiņām un vīriem sombrero šķiet izkāpis no bilžu grāmatas. Pusdienās ēdam pārdabiski gardu sviestā ceptu dorado. Paēduši ejam pa ceļu, cerībā nonākt līdz kalna malai un redzēt sauli iekrītam okeānā. Pakalnā slejas zeltīti un gaišzili krusti – tie ir kapi. Krustcelēs mūs sveicina sīka brūna večiņa un aicina ienākt „nuestro pueblo de todos” (visu ļaužu ciems) rādot uz augšu debesīs (smejas) un uz kapiem (pakalnā). Ejam viņai līdzi un te nu mēs ar Evu abas apraudamies, jo krāsainie ziedi, vainagi, marijas, jēzuliņi un dūmakainie kalni visapkārt ir tik neprātīgi skaisti. Ir dia de madre un uz flīzētajām kopiņām satupušas daudzgalvainas famīlijas.
( tālāk )
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Zvejnieces
May. 11th, 2009 | 06:19 pm
Līcītī zivis čum un ņudz - to ir tik daudz, ka peldoties sitas gar stilbiem. Vietējie paņem nelielu tīklu, uzrāpjas uz gumijas riepas, iepeld tā dziļāk un pēc brīža nes arā lomu svilpodami. Arī mēs ar Evu domājam, ka tā varam, tik vajadzētu kādu, kas pamāca. Pieeju klāt pāris zvejniekiem un uzsāku sarunu. Kā tad ir, jautāju, vai šite labi ķeras? Nūūūū, dažreiz ķeras dažreiz ne, atbild viens no viņiem. Un kad tad te labāk ķeras – no rīta vai vakarā? Nūūū, dažreiz no rīta, dažreiz vakarā. Mēs ar draudzeni arī gribam zvejot, pamācīsiet? O jā, claro que si, nāciet mañana, iemācīsim! Nu ko, tagad tikai jānopērk tīkls un var ķerties pie darba. Ziņošu kā mums gāja un ko noķērām (visticamāk, būs doradas vai huachinango).