bettyboob - Par ko ķīvējamies

Rakstīju par šo tēmu kursadarbu.
Sākotnēji jūdaismā nekāds afterlaifs nebija, izņemot "viņš dzīvoja savos bērnos", taču pavisam vēlu parādījās t.s. augšāmcelšanās idejas.
Piem. viena teorija skaidro Dieva taisnīguma „ieskatīšanās” Šeolā ar izteikto apspiestās ebreju tautas pieprasījumu Dieva kalpiem uz zemes- rabīniem- pēc izskaidrojuma viņu nožēlojamajam stāvoklim, par spīti cītīgai mizvot ievērošanai. Tad rabīni- aptverot reliģiskas revolūcijas rašanās iespējamību- izmantoja psiholoģiski veiksmīgāku gājienu un „pārcēla” Dieva taisnību uz nepārbaudāmu nākotni pēc nāves, sakot aptuveni tā: Dievs jūs vēro un zina vai jūs ievērojat mitzvot šajā pasaulē, jeb nē. Turpiniet ievērot Dieva likumus un kad jūs nomirsiet Dievs atcerēsies visu labo, ko būsiet darījuši dzīves laikā haolam hazeh (šajā pasaulē ) un atalgos jūs haolam haba (nākamajā pasaulē).

taču ir arī tādi teksti sākot ar Ījaba gr. “Es zinu, mans Aizstāvis dzīvs un galā nostāsies pāri pīšļiem. Pēc tam, kad ādas man nebūs vairs un nebūs miesas, es redzēšu Dievu!”

nu a tad nafig augšāmcelties?

nāvi un ko?
Pasākums, IMO, ir terminēts. Ir sākums, pieredze un polārlapsiņa. Viss.
Pārējo izdomā, lai cilvēki pieredzes laikā pārāk daudz trobeles nesataisītu. Tb lai ir ar ko iebiedēt, jo pa lielam uz daudziem nestrādā likuma smagās rokas bieds.
Nu tad izdomā ko citu, kā piemēram Jah, lai to izlecēju biš pie miera noliktu.
Pārējais ir terminēts. Piedzimi, nodzīvoji - un napig. Nav tevis vairs. Parasti jau diezgan drīz. Jo īpaši, ja nevienu grāmatu neesi sarakstījis.