|
Oktobris 26., 2016
 | 10:45
Bieži pēdējā laikā aizdomājos par to, ka ļoti gribētos rakstīt. Pirmkārt, man pietrūkst rakstīšana manā ceļojumu blogā (jo es vairs neceļoju, saprotams). Marija ik pa laikam man atgādina cik ļoti viņai patika mans blogs un kā es rakstu un kā viņa grib lai es turpinu rakstīt. Apzinos, ka blogs ne vienmēr ir bijis labākais piemērs manam rakstīšanas stilam, jo bieži bija tā, ka centos izdabūt kārtējo ierakstu tikai tapēc, lai būtu, nevis tapēc, ka kvalitatīvi, un bieži bija jāraksta par neinteresantām lietām (jo ceļošana nav tikai piedzīvojumi 24/7).
Zinu, ka arī mana angļu valoda ir salīdzinoši labā līmenī, taču lai rakstītu, jūtu, ka būt vēl mazliet jānopulē zināšanas, veidi kā izteikties.
Man vienmēr ir patikusi rakstīšana, skolā tā bija mana stiprākā puse - labākās atzīmes bija esejās, domrakstos, visur, kur bija jāizsaka savas domas.
Kad biju jaunāka, nezinu cik klades pierakstīju ar 'grāmatām', stāstiem un idejām. Kad biju vecāka, papīrs bija labākais veids kā izteikties - es biju tā meitene, kura raksta vēstules - rakstīju vēstules draudzenēm, rakstīju vestules ex-draudziņiem, rakstīju vēstules nozīmīgiem cilvēkiem, bet nekad tās nenodevu adresātam - tas bija mans veids izlikt emocijas. Gribu atgriezties tajā radošumā, gribu izpausties, gribu izlikt visus savu domu labirintus uz papīra.
Pat pagājušo sestdien, sēdēju kafejnīcā, pildīju spāņu valodas mājasdarbu, kad ienāca pavecāka gadagājuma dāma, apsēdās man blakus, pasūtīja kafiju, izvilka no somas grāmatu un, veltot man sirsnīgu smaidu, sāka lasīt. Kaut kas viņā mani tik ļoti piesaistīja, ka sāku rakstīt savas klades aizmugurē - savus novērjomus, pārdomas, kuras viņa man izraisīja, visu, kas bija galvā. Aizrakstīju divas pilnas lapas un sarāvu roku krampī.
Domāju, varbūt jāsāk nēsāt apkārt piezīmju grāmata un jāpieraksta visas savas domas. Kas zin, varbūt kādas pērles atradīsies.
|
Oktobris 24., 2016
| 09:25
Atkal pavadīju brīvdienas, mēģinot norezervēt mini ceļojumu, sapratu, ka varbūt nav tas īstais laiks šobrīd - ja lēmums nāk tik grūti, tātad varbūt neesmu gatava nekur doties. Toties apsveru ideju doties 'interrailing' nākamgad vasarā. Interrail būtībā ir iespēja samaksāt noteiktu summu un pēc tam ceļot pa visu Eiropu ar vilcienu. Ir dažādas opcijas, atkarībā no dienu skaita un cik valstis vēlies apskatīt, bet ja es dotos, pirktu uzreiz visām valstīm un 30 dienām. Šobrīd ir Early Bird offer, kuru var izmantot 11 mēnešu laikā - aptuveni 500 eiro. Domāju, ka gan jau mēnesi brīvu no darba izdiedelētu. Jau galvā redzu kāds piedzīvojums tas varētu būt - varētu apciemot draugus Bulgārijā, beidzot satikt ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) colder Zviedrijā, pabūt Venēcijā, apciemot Transilvāniju, apskatīt King's Landing Horvātijā un ko tik vēl ne. Un būtu tik daudz ko rakstīt blogā.
Šķiet, ir vērts paciesties. Varbūt Janvārī aizbraukšu uz mājām uz neilgu laiku, jo draudzenes bēbītis jau tik liels izaudzis, ka vēl jāķer brīži, kamēr tik mazs.
|
Oktobris 21., 2016
| 14:48
Par skaistumu runājot, nespēju atgūties no sajūsmas kā ieviešot pāris jaunus paradumus manā matu mazgāšanas procesā, tas ir uzlabojis manu matu pinkošanās situāciju. Jau mēnešiem mocījos ar matiem, kas piņķējas visos iespējamajos veidos - mini dredos, mezglos, you name it. Katra matu ķemmēšanas reize bija līdz asarām un mati lūza visās malās. Tad palasīju kaut kādus garmataiņu forumus un ieviesu sekojošo (ļoti vienkāršas izmaiņas, bet man, lūk, vajadzēja 28 gadus):
1 - Mazgājot matus, cenšos minimāli 'burzīt' matus un kasīt galvu, gandrīz vai 'iestrādāju' šampūnu galvas ādā ar ļoti maigām kustībām, cenšoties pašus matus nekustināt no vietas - pirms tam biju pazīstama kā aizrautīga matu skrubētāja.
2 - Pēc kondicioniera ielikšanas, rūpīgi izķemmēju matus ar ķemmi.
3 - Kad mati izmazgāti, nepinu neko dvieļos, neberžu galvu, tikai maigi nospiežu lieko ūdeni ar dvieli. Ļauju izžūt bez aiztikšanas.
Tik vienkārši, bet visu nedēļu esmu nostaigājusi ar taisniem, nesapinkātiem, spīdīgiem matiem. Ķemmēšana aizņem sekundes un mati nelūzt, ir spīdīgi. Tikai jāpierod pie tā, ka kupluma mazāk, jo nekur vairs nav dredu, kas visu 'paceļ' uz augšu!
|
| 09:25
Rīts iesācies jau ar kārtīgu dusmu. Nosūtīju savu telefonu uz garantijas remontu divas nedēļas atpakaļ, šodien saņēmu. Biju jau salasījusies forumos, ka šitā notiek, bet vēl naivi cerēju, ka varbūt paveiksies. Atsūtīja man atpakaļ pavisam citu telefonu - es esmu viens no tiem pain in the ass cilvēkiem, kas ļoti labi pamana sīkumus - es zinu katru sava telefona milimetru, švīku vai kur tas ir bijis mazliet apdauzīts. Un, protams, nestrādā. Nepieņem SIM karti. Un pavadzīmē rakstīts Xperia O2, kas nebūt nav mans operators - mans telefons nav piesaistīts nevienam operatoram. Piezvanīju, cenšoties savaldīt dusmas un atcerēties, ka ne jau tā persona, kas atbild uz zvaniem, ir atsūtījusi man šito nestrādājošo parikti. Tagad esot jāsūta atpakaļ un atkal būs jāgaida laikam divas nedēļas.
Šitās klientu appišanas tā tracina, ja vismaz godīgi pateiktu, ka mēs nevaram tavu telefonu salabot, sūtīsim tev citu, nu tā godīgi, viss būtu ok. Bet kāpēc jāmelo un vēl pat pa telefonu dievojas, ka, nē, tas ir tieši tavs. Šodien ļoti sit dusmu visas pasaules netaisnības.
Par studiju kredītu vispār neizteikšos - vakar saņēmu rēķinu par 4500 mārciņām, kurš joprojām ir tikai un vienīgi mana atbildība, jo sasodītais Student Finance nespēj neko nokārtot vairāk kā 4 mēnešus.
|
Oktobris 20., 2016
 | 21:40
Mazi nieki, kas silda manu sirdi:
sīkumu nopirkšana, jo ir pamanīts, ka esmu kam uzmetusi aci
manis pieturēšana, kad kārtējo reizi grasos pārgalvīgi skriet pāri ļoti dzīvas satiksmes pārpildītai ielai
manis apsegšana - gultā, vai snauduļojot uz dīvāna
atgādināšana, ka man jādzer ūdens
ļoti atklāta smiešanās par maniem jokiem un galvas purināšana neticībā par visu, ko esmu pateikusi/izstāstījusi
dalīšanās ar ēdienu bez kaut kādām mulķīgām robežām - piem. negrābsties gar manu šķīvi, vai neņem ēdienu ar rokām - who cares?
durvju atvēršana un laišana pa priekšu (chivalry is not dead, yo)
|
|
|
|