|
Aprīlis 12., 2013
 | 17:33
Šodiena vienkārši, nav vārdu. Tikai februārī iesāku strādāt savā jaunajā lomā - menedžēt attiecības ar klientiem. Nezinu vai jebkad biju vairāk izbaudījusi savu darbu kā tādu, kur vēl vairāk ieguvusi personīgajā izaugsmē, pašapziņas uzlabošanā, valodas apgūšanā, bet šodien vienkārši kā ar mietu pa galvu - vadība atkal izdomājusi visu pārkārtot, jo tā kā ir tagad, īsti nestrādā. Un man jāiet uz citu nodaļu, ne tapēc, ka es slikti daru, ko es daru, bet tapēc, ka man ir dotības specisfiskā sfērā - kontos, rēķinos, maksājumos un visā, kas saistīts ar naudu. Tapēc, ka neesot daudz tādu cilvēku (kuriem vienkārši nav elementāras loģikas un sapratnes rēķināt), man jāiet strādāt uz to nodaļu, līdz ar 4 citiem cilvēkiem no manas tagadējās komandas. Tas nozīmē vairs nekāda tieša darba ar cilvēkiem, sēdēšu ierakusies maksājumu papīros un caurām dienām rēķināšu un labošu visas kontu kļūdas, kuras visādi idioti sastrādājuši 3 gadu laikā. Lieliski.
Es laikam biju vienīgā savā nodaļā, kurai patiešām patika strādāt ar telefonu un palīdzēt cilvēkiem, jo pārējie (angliski runājošie, nu) no telefona baidās kā no mēra. Tie citi 4 cilvēki ir laimīgi, ka mainās darbs, tikai es viena raudāju tualetēs, jo man tas ir tāds solis atpakaļ. Es veselu gadu strādāju ar kontiem, un gribēju vemt no tā darba, tagad atkal tas pats. Divu mēnešu laikā, darbojoties ar cilvēkiem, es ieguvu vairāk zināšanu kā gada laikā ar naudu. It kā tas tikai pagaidām, kamēr visi konti būs savesti kārtībā, bet es zinu, ka ne sūda nekas nebūs kārtībā, ja pie manis atgriežas darbs, kuru es savedu kārtībā pirms trīs mēnešiem, nodevu pilnīgi skaistu un tīru, bet viss ir atkal sapists līdz pēdējam. Vienkārši nolaižas rokas. Tā ir, kad esi bandinieks koorporatīvajā šaha lauciņā.
|
Aprīlis 11., 2013
| 19:43
Bet vispār man patīk. Ja ar Elu dzīvojot, mūžīgi bija problēmas, kas ko pērk, kas notiek, kurš par ko maksā, tad jaunajās mājās mums ir risinājums - nopirkt visu aptuveni pusgadam, sadalīt čeku divās daļās un aizmirst.
Skapī, kurš nav redzams bildē ir tualetes papīrs tā uz gadu un virtuves dvieļi vairākiem mēnešiem.
|
Aprīlis 10., 2013
| 18:58
Lai par ko varu sūdzēties, tad ne par tempu kādā man aug mati. Pirms trīs nedēļām raudāju par savu jauno matu krāsu? Man jau ir centimetrs saknes ataugušas. Tā jau ir, ja vienā galā iedod, tad otrā atņem. Šovakar esmu sasmērējusi matus ar ingvera sulu, baigi kņudinās tagad, it kā stimulējot matu augšanu, jo asinis labāk pieplūst matu folikulām. Es zinu, ka laikam jau esmu visiem izbesījusi ar saviem matiem. Varētu jau izstāstīt kādi sūdi darbā notiek, bet tad es vienkārši ņemšu un uzsprāgšu, man jau tā ir galvassāpes katru dienu.
|
Aprīlis 9., 2013
 | 18:41
Man ir kaut kāds tāds bums uznācis uz skaistumkopšanu un ņemšanos pašai ap sevi, ka nevaru vien nobrīnīties. Vakaros, kad ir brīvāks laiks, to vien daru kā lasu visādus rakstus un blogus par kosmētiku (šitā no kaut kādiem youtube video esmu pamanījusies sev tādas acis uzkrāsot, ka jau vairāk cilvēki man prasa kā tik profesionāli izskatās, bet es tikai raustu plecus), naturāliem skaistumkopšanas līdzekļiem un maskām, vitamīniem un apģērbu. Sāku smērēt matos mandeļu eļļu, atsāku iet uz solāriju (ļoti naturāli, haha), esmu ataudzējusi tik garus nagus, ka visi prasa vai tie ir mākslīgie, lūkoju nopirkt blenderi, lai varētu blenderēt sev granātābolu sejas maskas utt. Varbūt tas tapēc, ka pavasaris, vasara nāk, bet es visu ziemu nodirnējusi iekštelpās, jūtos kā tāds saguris, nobružāts lācis, kuram pamatīgi vajag atkopties.
Meitenes, vai arī jūs pašas mājās taisat kādas maskas vai veicat kādas īpašas procedūras? Nekad neesmu baigi ņemusies ar dabiskiem līdzekļiem, ja neskaita eļļu smērēšanu matos, un kaut kādu auzu masku, kas izvērtās par ļoti netīru pasākumu, jo tā maska man uz sejas nožuva, un auzas sāka krist uz grīdas pa visu māju :D Bet gribās visādus knifus samācīties. Vakar pusi vakara lasīju vienu blogu, kur meitenei ir tāds matu režīms visas nedēļas garumā, ka man mute iepletās - mandeļu eļļas maskas, ābolu etiķa skalošanas, rožūdens smidzināšanas un kas tik vēl ne. Bet nu tur arī bija tādas krēpes kā zirgam, ka es bezmaz vai raudāju, uz savām pīckām spogulī skatoties. Toties samotivējos ne pa jokam. Varbūt nav vairs tas vecums, kad pietiek vien izmazgāt matus ar kaut kādu šampūnu un gatavs. Par visu ir jārūpējas un jācenšas izdabūt no sevis labāko ko var dabūt.
|
Aprīlis 1., 2013
| 20:42
Tagad redzu rezultātu visām šokolādēm - man ir seja tā izsitusies, it kā man būtu 15 gadi un briesmīgākā akne pasaulē. Sēžu un gribās raudāt, rīt uz darbu. Ja man vēl bija doma, ka rīt piebeigšu šokolādes kūku, tad nekā - tikai ūdens, dārzeņi, augļi un normāls ēdiens. Kur palikuši tie laiki, kad varēja darīt visu ko gribās, un nekas uz sejas, matiem un ķermeņa nelīda? Ai vecum, tu nenāc viens.
|
|
|
|