|
Aprīlis 17., 2013
 | 18:17
Aizgāju šodien pusdienas pārtraukumā un par pēdējo naudu nopirku kafiju ar šokolādes trifeļu garšu (visi jau vīpsnā, ka gan jau būs sūds, bet pamēģināšu) un smaržīgo vannas bumbu ar visādām eļļām, vajag sevi palutināt.
Rīt tikai jātiek galā ar pāris nepatīkamām lietām - ceturkšņa pārskats, visiem papīriem no rīta jābūt sagatavotiem, bet man tur tāds jūklis, ka pēc darba acis sāpēja no buršanās cauri. Tad vēl uz slimnīcu, uz apskati, bet kā atalgojums - brauciens ar motociklu, ķīniešu take away un vakars ar draudziņu un Californication. Un jā, viņš pats uzprasījās, es vēl joprojām izbrīnā grozu galvu, jo katru dienu viņš man neliek mieru, ka šodien jau paprasīju vai viņu nolaupīja citplanētieši un ielika smadzenēs citu čipu.
Bet šodienas lieliskākais moments - paceļu telefonu, bet tur zvana misters Stenlijs Metjū, kurš ir vislielākā pakaļa pasaulē, kuram patīk par visu sūdzēties, uz visiem kliegt, izteikt dzēlīgus, aizvainojošus un ļoti personīgus komentārus, saukt visus par stulbeņiem un pērtiķiem utjp. Jebkurā gadījumā, man palaimējās to telefonu pacelt, dabūju pēc pilnas programmas, lai gan tikai mēģināju paskaidrot, ka mans menedžeris ir sapulcē, un nevar ar viņu runāt - sities ar galvu pret sienu, bet arī es biju idiote un kas vēl ne. Jau iekšēji vārījos un atbildēju cik vien laipni spēju, griežot zobus, kad pēkšņi sākās ugunsgrēka trauksme, un es priecīgi varēju iečivināt klausulē "I am sorry Mr Matthews, but I have to evacuate the building and terminate the call!". Goda vārds, lai kādi Dievi tur augšā sazvērējās, vai kurš atkal piededzināja grauzdiņus, tas bija brīnums, turklāt viss stāvs sāka smieties, jo visi zin veco labo Stenliju, un bija aizturētām elpām klausījušies kā es ar viņu tur cīnos. Mēs jau rēcām, gan jau tagad uzrakstīs sūdzību, ka viņa zvana laikā kāds uzdrīkstās palaist ugunsgrēka trauksmi.
|
Aprīlis 16., 2013
 | 18:26 - šis ir mans fūdporns, ja?
kuskuss + spināti + rukola + avokado + tomāti + gurķi + zilais siers + pa virsu linsēklas, mmmmm.
|
Aprīlis 14., 2013
| 12:18
Es īsti nezinu no kā, bet pēdējā laikā jūtos savādi labi. Ne tā uzskatāmi, bet kaut kur iekšā, kaut kādā manas esības nostūrī. Jūtos vesela. Tā jocīgi skan, bet patiešām. Es nezinu, varbūt tas ir no uztura izmaiņām, no vitamīniem, no tā, ka pārvācos un jūtos daudz labāk, bet saka jau, ka veselā miesā vesels gars. Man liekas, ka esmu mazliet zaudējusi svaru, man liekas, ka mana āda ir palikusi daudz labāka (ne sejas, bet vispār, viss ķermenis), es pati jūtos vienkārši labāk. Arī mati, lai gan plāni un tā, spīd un liekas veselīgāki, pati jūtos kaut kāda priecīgāka, mierīgāka.
Varbūt vienkārši šodien tāda diena. Nu ir tās dienas, kad piecelies, ir lielisks rīts (ar kafiju, banānu pankūkām, mierīgi, nesteidzīgi iekš dzīvojamās istabas, starp dīvāna spilveniem), viss liekas tik labs un nesamaitājams. Gan jau drīz atkal būs diena, kad dari ko gribi, izskaties pēc ķēma, gribās raudāt un nekas nav kā vajag. Bet šodienu es izbaudīšu, jo viss ir labi.
|
Aprīlis 13., 2013
 | 18:32
Vispār man sāk iepatikties dzīvot ar šo meiteni. Ārā slapjdraņķis, mēs mājās, dzeram bloody mary, es esmu dabūjusi divus pārus augstpapēžu kurpju (mums vienādi kājas izmēri), jo viņai kaut kas tur īsti nepatika, meitenīgas sarunas, un man pat īsti nepietrūkst draudziņa. Nu uz šo vakaru, nezaimošu te.
UPD: 1:38am.
Vienkārši lielisks vakars ar Mariju un viņas bulgāru draugiem, tik superīgi cilvēki. Daudz vīna un siera, filma, smiekli un vairāk kā stundas pļāpas ar Mariju pēc visu aiziešanas mājās.
Mūzika: justin timberlake - love stoned/i think she knows
|
| 13:41
Tas ir vairāk kā skaidrs, ka vienu dienu es ņemšu nelabu galu, riteņojot pa pilsētu tā kā es to daru šobrīd - ritenis ierūsējis, ātrumi īsti nepārslēdzas kā vajag, bremzes līdz galam nestrādā, bet pats trakākais ir, ka es nekādi nevaru atcerēties kurās joslās man jābūt, jo pa ceļam uz darbu ir divi roundabouti (kā šitais saucas lv? apļveida krustojums?) viens pēc otra, katrs ar trīs joslām, un pēc tiem vēl n-tās ielas ar pagriezieniem, no kuriem daži ir vienvirziena. Man liekas, pāris dienās esmu pamanījusies izbraukāt puspilsētu tikai tapēc, ka kaut kur nepareizi iebraucu, un pēc tam nevaru griezties atpakaļ.
Ehh, nu gan jau vienu dienu es iemācīšos. Man viss tā lēni nāk, bet kad nāk, tad patiešām nāk. Tāpat gandrīz biksiņas pieliku, kad pirmo reizi ar mašīnu mācījos braukt, kad sanesu zemes gaisā un draudziņa mazais brālis aizmugurējā sēdeklī gandrīz novēmās no maniem rallija manevriem, tāpat arī motociklu iebraucināju sienā, kvadraciklu kanalizācijas straumē. Bet vēsture rāda, ka vēlāk pārvaru lietas diezgan sekmīgi.
|
|
|
|