|
Aprīlis 23., 2013
 | 18:53
Šodien jūtos lepna par sevi, jo biju pie zobārsta ar savu izdrupušo dzerokli. Viss ir smuki saurbts, zāles uzliktas, nākamnedēļ ieliks ritīgo plombi, bet beidzot miers, nekas nesāp un nav cauruma.
Pierakstījos arī pie ortodonta, bet tas tikai 7. jūnijā. Ar vienu galu gan saprotu, ka varbūt nemaz nevarēšu atļauties, jo cenas tā uz pāris tūkstošiem. Varbūt, ka varētu Latvijā kaut ko uzlikt, bet tik un tā, Latvijā man neviens maksājumu plāno nedos, un uz korekcijām taču tāpat būs jāiet Anglijā, un dārgi jāmaksā. Bet man tie zobi sākuši šogad vēl vairāk bīdīties uz priekšu.
Aizgāju arī pie māsiņas pakonsultēties par savām tabletēm un pumpaino seju, iedeva man citas, kas domātas tieši lai ārstētu pumpas. Nezinu kā būs, bail mazliet, ka atkal būs problēmas, bet ja man jau cilvēki prasa kas man ar seju, nav normāli.
Forša sajūta, kad lēnām sevi saved kārtībā. Dienas noslēgumā vēl aizgāju uz solāriju, patīkams brūnums, un vakariņās sēņu, kartupeļu, olas mikslis ar salātiem un hallumi sieru (mana pēdējā laika atkarība!)
|
Aprīlis 21., 2013
| 21:19
Pēc smagām pārdomām un strīdiem ar sevi, tomēr izlēmu braukt uz Latviju. Lidmašīnas un vilciena biļetes nopirktas: 14.06 - 22.06. Zaudēšu tikai 5 dienas no savām ikgadējām brīvdienām. Visu izšķīra vecmamma. Viņa ir ļoti veca, un pagājušogad viņai bija ļoti slikti, bet viņa bija tik priecīga kad es atbraucu, pavadīju laiku ar viņu. Tā vien dēļ ir jābrauc. Un uz pāris dienām redzēt mammu arī nav tik baisi. Nedēļa būs tieši laikā, tik daudz, lai man neuznāktu besis, riebums un skumjas pēc mājām šeit.
|
Aprīlis 20., 2013
 | 15:52
Nevaru noticēt - savā pirmajā skrējienā finišēju 10tā no sievietēm, turklāt tās, kas bija ātrākas par mani, visas ir no skriešanas klubiem ar stāžu. 24 minūtes, mans jaunais rekords.
|
| 10:35
Tik lielisks rīts - nekāda darba, piecēlos 8, apēdu mazu bļodiņu musli, uzsēdos uz riteņa, aizminos uz Ītonas parku, lai pirmo reizi piedalītos "park run". Šitāds pasākums notiek visās Anglijas lielākajās pilsētās - katru sestdienu, 9 no rīta cilvēki skrien 5 kilometrus. Nekādu vecuma vai fitnesa ierobežojumu - skrien bērni, atlēti, vecīši, sievietes ar bērnu ratiņiem, jebkurš, ka tikai ir gribēšana.
Šis man bija labs treniņš, jo ir pavisam savādāk skriet ar baru cilvēku, nekā pašam savā nodabā ar mūziku. Man, ar manu sacensību garu, uzsitās tāds adrenalīns, īpaši sākumā, kad kādi pārsimts cilvēki sāk skriet vienā barā, mīcoties viens otram pa kājām, elšot un pūšot. Ir tādi, kas uzreiz izraujas, un man gribējās būt vienai no viņiem, tapēc bija ļoti ar sevi jācīnās, jo zināju, ka ja iztērēšu visus spēkus sākumā, nebūs labi. Beigu beigās, visu distanci noturējos ar skrējējiem, kas bija priekšgalā, tādiem, kas skrēja jau 50to vai 100to skrējienu (tie dabū t-kreklus), bet pie paša finiša daudzi izrāvās, bet es jau miru nost. Gan jau, ka būšu kādā 70. vietā, hehe, rezultāti būs vakarā.
Lai vai kā, tagad dzeru kafiju, ēdu banānu šķēlītes ar zemesriekstu sviestu un jūtos kā laimīgs zaķītis.
Te arī fiksā bilde no mana sūdīgā telefona (mans kontrakts beidzas pēc mazāk kā mēneša, un es sūtīšu savu Blackberry trīs mājas tālāk, nekad vairs!)
|
Aprīlis 19., 2013
| 21:37
Jau kopš sāku strādāt, ar manu līgumu atnāca arī forma pieteikties uzņēmuma pensijas shēmai. Nekad tā īsti par pensiju nebiju domājusi, bet pēdejā laikā ik pa laikam apskatu to pensiju un šovakar izlēmu papētīt investīciju iespējas. Kaut kur galvā maļas doma, kapēc ne? Jā, varbūt, ka es aizbraukšu uz citu valsti, varbūt es paceļošu, bet tas, ko es būšu iemaksājusi savā pensijā nekur nepazudīs, kamēr vien nepienāks mans pensijas vecums. Un es jau varu gribēt tagad ceļot, izbaudīt dzīvi, bet tajā pašā laikā es zinu, ka uz vecumdienām es gribēšu dzīvot komfortabli, nemokoties, skaitot pēdējo naudu.
Turklāt viss ir tik vienkārši - es maksāju savu daļiņu, man pienākas nodokļu atvieglojums 20% apmērā no summas, ko es maksāju, tātad ekstra nauda manā kontā no valsts + mans uzņēmums no savas puses maksās 1.5x lielāku summu, nekā mans ieguldījums. Es parēķināju, ka ja katru mēnesi atlikšu vien 20 naudiņas, kuras uz visa fona, visticamāk, nejutīšu trūkstam, manā kontā ieripos 60, kas nebūt nav slikti.
Tagad tikai jāizlasa materiāli un jāizlemj kā vēlos savu naudu ieguldīt - šeit arī nāk talkā zināšanas, kas iegūtas darbā. Šādos brīžos, domājot par tādām lietām, mani pārņem jocīga sajūta. Savā galvā es joprojām esmu bērns.
Mūzika: justin timberlake - love stoned/i think she knows
|
|
|
|