|
Maijs 23., 2013
 | 17:08
Kad ievācos šajā mājā, ļoti daudz ar Mariju runājām par kārtības un tīrības jautājumiem. Pirmais iespaids par viņu bija - vai manu dieniņ, viņa ir tik tīrīga un kārtīga, es laikam likšos galīgākā šmule salīdzinājumā. Patiesībā? Jau pāris nedēļas mistiski nevarēju saprast kapēc katru dienu man tiek atstāti netīru trauku kalni. Bezmaz vai tāda sajūta, ka ņirgājas.
Vakar viss atklājās - stāvam virtuvē, čalojam, neatceros kā tā tēma par traukiem aizgāja, kad viņa man saka - nu jā, bet tu taču tik ļoti mīli mazgāt traukus! Es tajā brīdī aizrijos. Laikam cilvēks gribējis man labu darīt, un katru dienu rūpīgi sagatavojis man čupiņu netīru trauku, sak, lai man kāds prieciņš garas darbadienas galā. Johaidī, jā, man ir uzmācīga tieksme mazgāt traukus, tiko es tos ieraugu. Man vienkārši patīk kad viss ir tīrs un kārtīgs, bet kur es esmu apgalvojusi, ka man tā patīk mazgāt traukus, ka nu visiem ir jāpārstāj mazgāt savi trauki, bet jāatstāj man???!! Trakākais, ka lai gan es, netēlotā šokā izdvesu, ka man nudien nepatīk mazgāt traukus - šodien atkal kārtēja čupa mīlīgi gozejas pie izlietnes.
|
Maijs 13., 2013
| 18:45
Sajutos ļoti, ļoti patīkami, kad šodienas mītingā ar menedžeri man izstāstīja, ka, pirms pāris nedēļām, kad visu 3 ofisu menedžeriem bija tikšanās, bijuši kaut kādi slaidšovi, runājuši par kvalitātes uzlabošanu, un mans vārds tur esot grozījies, labāko 5 darbinieku starpā.
Viss jau labi, ja vien tagad, maijā, es nebūtu sākusi nolaisties - sāku pieļaut dumjas kļūdas, jo domas klejo pavisam citās tālēs, ne darbā.
|
Maijs 9., 2013
 | 17:26
|
Maijs 4., 2013
| 09:59
Skriešana ne vienmēr ir romantiska "ak, cik es viegli jutos, kā relaksējos, pacēlos spārnos, es visu varu, bla bla bla". Ir dienas, kad tas ir vienkārši grūti, pat ja vari jau saukties regulārs skrējējs. Ir dienas, kad, ja būtu skrējusi viena, būtu apstājusies pēc 5 minūtēm un soļojusi mājās, nedaudz vīlusies ar sevi, bet zinot, ka šodien nav skrienamā diena. Esmu mājās no sava otrā parkrun. Man bija tik slikti, nevienā brīdī nejutos labi, tikai pirms finiša, kad saņēmu savus pēdējos spēkus, un skrēju tā, ka domāju, ka kājas salūzīs. Un kad galvā iedomājos, ka pēc 2 mēnešiem man būs jāskrien 2x garāka distance, man gribās paģībt. Vienīgā labā sajūta bija, ka no 128. vietas pacēlos uz 112 (no kādiem 400 cilvēkiem). Bet kas to lai zin, varbūt šodien bija lēnāki skrējēji. Rezultāti būs pēcpusdienā.
UPD: uzlaboju savu labāko rezultātu par 5 sekundēm, haha.
|
Maijs 1., 2013
| 18:03
Pirms pāris mēnešiem mēs ar Karlu apsvērām dažādas idejas, ka varētu doties pārgājienā, kaut kur pie dabas, ar teltīm, piedzīvojumu. Toreiz dzima ideja, ka varētu doties uz Snovdonu, kāpt kalnos. Man, kā nepieredzējušai muļķītei viss likās lieliski - pilnīgi gara acīm redzēju sevi, visu tādu iedegušu, atlētisku, plīvojošiem matiem, muskuļainām rokām, pieveicot raupjas klintis, bez mazākā sviedru pleķīša padusēs. Realitāte? Šodien Karls izstāstīja plānu, atsūtīja pāris bildes, man vienkārši ir slikta dūša. Piepeši atcerējos ainu no bruņoto spēku nometnes, kurā pabiju 15 gadu vecumā. Mums bija treniņš, kur vajadzēja kāpt uz nelielām 25x25cm platformām, katra nākamā bija augstāk un augstāk, kamēr beigās stāvi viens pats kaut kādā staba galā, pārredzot tuvāko apkārtni. Es tur kaut kur vidū (laikam vidēja cilvēka augstumā) iesprūdu, raudādama, jo man bija tik ļoti bail no augstuma.
Un nepietiek ar augstumu - ceļojums uz Snovdonu ir aptuveni 10 stundas turp un atpakaļ. Uz motocikla, aizmugurē.
Es gan esmu drosmīga sieviete un neiešu teikt, ka man bail, es gribu būt piedzīvojumu meklētāja un beigt no visa baidīties, bet pagaidām skatos uz bildēm un nedaudz cīnos ar paniku, hehe.
|
|
|
|