|
Novembris 15., 2013
 | 08:38
Un sakiet, ka es neesmu pakošanās zvērs. Visi mani apsmēja, ka man nebūs vietas neko sapakot ar vienu motocikla koferīti.
6 topi
2 pāri bikšu
šorti
3 pāri zeķubikšu
svārki
apakšveļa un peldkostīms
papēžu kurpes
sporta apavi
jaka ar garām piedurknēm
žakete
āra jaka
kosmētikas soma, rotaslietas, zeķes, skaistumkopšanas krēmi utc
maza plecu somiņa
Neko par ceļošanu daudz nezinu, bet domāju, ka pietiks. Sapakojos pusstundā.
|
Novembris 14., 2013
| 23:46
Rīt no rīta jādodas ceļā uz Spāniju, bet ko es? Kā aizgāju 4os pēc darba uz pāris dzērieniem, tā atgriezos mājās īsi pirms pusnakts. Darba konts visticamāk ir izdzerts sauss, lielākā daļa cilvēku aizgāja mājās ap 9iem, bet es, Andijs un viņa sieva devāmies uz spāņu restorānu paēst vakariņas. Ļoti savādi. Un tagad, man pat nav sapakotas somas, bet man ir slikti no paeljas un visiem tiem dzērieniem. Ar šausmām arī atceros, ka es laikam visus apskāvu kaut kādā sirsnības uzplūdā. Bet sanēmu komplimentu no 18 gadīgā interna, ka es vienmēr izskatoties so cool and chilled out, ka viņš esot bijis pārliecināts, ka man ir 20.
|
Novembris 5., 2013
| 21:38
Biju ļoti gudra un pēc zombiju pasākuma baidījos kārtīgi izķemmēt uzkasītos matus, jo visu laiku bija vai nu slinkums, vai iesāku, bet par grūtu utt. Tā nu tinu copē, tinu uz augšu, nepilnu nedēļu nostaigāju, bet pakausī ir tāds milzīgs dreds, kas, visticamāk būs jāgriež nost, jo pat pēc pusstundas dušā ar visintensīvāko kondicionieri, dreds nav padevies. Dura, nu.
Nekad dzīvē vairs matus nekasīšu, fuj.
|
Novembris 4., 2013
| 19:58
Man liekas, līdz Spānijai (nākampiektdien, vī!!) būs tikai all work, no play. Šodien bijām uzmērīt ļoti skaistu ēku. Nu visu tādu romantisku, kā filmā "Pride and Prejudice" - īstu angļu lauku māju, ar lieliem, rūtotiem logiem, skaistiem ķieģeļiem, neskaitāmām istabām un kamīniem. Bet man bija jāzīmē visas fasādes - ar pildspalvu, uz mazas A4 lapas, stāvot vējā un dubļos. Vot darbs, ja? Bet saldajā ēdienā bija ekskursija pa māju, kur vienā brīdī es aizsapņojos, ka vienu dienu varētu dzīvot šādā majā, viss tā skaisti un idilliski. Gara acīm jau stāvēju savā lielajā guļamistabā un pa logu vēros uz milzīgo dārzu, kā mani bērni skraida apkārt, smiedamies, un vīrs apskauj no mugurpuses. Un protams, spīd saule, debesis ir zilas un visi ir laimīgi. Biju pagalam aizsapņojusies, kad Andijs sāka mani purināt, par ko es dusmīgi noburkšķēju, ka nāk un traucē manas lady of the manor fantāzijas uz ko viņš sāka smieties.
Bet viņš vienmēr ar mani smejas. Mēs viens otra klātbūtnē esam kā zivis ūdenī - arī mašīnā, braucot uz objektu, runājāmies par dzīvi, par viņa universitātes laika rokgrupu (jā, viņš dzied un spēlē elektrisko ģitāru), smējāmies par vīriešu samaitāto domāšanu, runājām par attiecībām. Tikai tikai bijām ieradušies birojā, kad mums abiem sāka burkšķēt vēderi un Andijs mani aizrāva uz kubiešu restorānu iekost pusdienas (un viņš atkal samaksāja, es jau sāku justies neērti, goda vārds). Bet pēc brīnišķīgajām pusdienām diena pavisam saskāba, jo es joprojām netieku galā ar savu darbu un zīmēju lietas nepareizi un man gribās raudāt un sist ar pieri pret sienu. Paliku darbā līdz pusastoņiem vakarā, divatā ar Andiju, abi rasējām un klausījāmies džeza radio. Pirms iešanas prom, prasīju cik ilgi viņš vēl paliks, uz ko viņš atteica, ka laikam līdz pusnaktij. Un man ir tādi sirdsapziņas pārmetumi. Es zinu, ka tā ir viņa problēma, tā ir, kad pašam ir savs uzņēmums, bet tajā pašā laikā mani pieņēma lai atvieglotu slodzi, bet es esmu vēl nejēdzīgāka, jo man visu laiku vajag uzmanību un palīdzību. Sajutos tik vainīga, ka pirms iešanas prom uztaisīju viņam tēju par ko viņš man simts reizes teica paldies un brīnījās kur es tik jauka, bet es galvā tikai šausminos cik ilgi šitā turpināsies kamēr es tikšu atzīta par gadsimta nejēgu. Grūti, grūti. Kaut ātrāk paietu garām šis nejaukais sākuma posms, kad par visu jācīnās gariem zobiem.
|
Novembris 3., 2013
| 17:09
Ļoti ģimeniskas brīvdienas aizvadītas - ar draudziņu palikām mājās, vakar uztaisīju visgaršīgāko kartupeļu biezeni pasaulē (mana īpašā recepte ar daudz sviesta, daudz piena, pipariem, sieru un sinepēm) ar ceptām desiņām un sīpolu mērci, bet šorīt uzcepu pankūkas, kuras tika noēstas ar nutellu/cukuru un citronu sulu. Lai pavisam droši sev varētu piešķirt kulināres titulu - esmu uztaisījusi arī baltās šokolādes siera kūku (ar ingvera cepumu pamatni) šīvakara vakariņām ar draugiem.
Liekas jau, ka viss ir skaisti un tā kā vajag, bet realitātē es mokos ar darbu. Es visu daru ļoti lēni un darbs ir grūtāks kā es gaidīju. Darbi, kas man jādara mani kaitina, jo vienmēr kāds ir pirms manis ir ko zīmējis un manas domas nesakrīt ar pirmo variantu, un dažbrīd man nav ne jausmas ko tas pirmais cilvēks vispār ellē ratā ir domājis, bet tajā pašā laikā neesmu tik pārliecināta par sevi, ka esmu tik gudra, ka tieši man ir taisnība. Un tik daudzas lietas angļu būvniecībā ir savādākas un man neizprotamas, īpaši angļu kaislība uz ķieģeļiem un 130 veidiem kā ar tiem kaut ko uzcelt. Piektdien, kad gribēju palikt ilgāk, mani aizsūtīja mājās stundu pirms darba beigām, sak, ej, izbaudi savas brīvdienas tā paagrāk, bet mans dators mani ir pievīlis savā spējā turēt līdzi jaunākajām programmām un tā arī reāli neko neesmu izdarījusi, ko biju ieplānojusi brīvdienās darīt. Rīt noteikti būs saruna ar Andiju, un man tiešām ir bail vai es tur palikšu, ja šitā turpināšu.
|
|
|
|