|
Februāris 11., 2016
 | 19:04
Paldies visiem sveicējiem universitātes sakarā, bet es te par svarīgo šobrīd, ja?
Tātad, tofu.
Kad vēl ēdu gaļu, uz tofu skatījos ļoti šķībi. Likās, ka tas tāds izmisušu hipiju ēdiens un bezgaršīga pļurza (mans viedoklis par vegāniem vispār kādreiz bija ļoti aprobežots, ja godīgi). Arī, kad beidzot pārgāju uz augu valsts produktiem, no tofu bija bail. Man liekas, vienreiz nopirku, bet bez zināšanām kā pareizi pagatavot un vispār pat ūdeni notecināt, uztaisīju kaut kādu kaku un uzreiz tofu norakstīju.
Ar garšīgu tofu mani iepazīstināja Karls. Kādu dienu viņš man uztaisīja kraukšķīgus tofu gabaliņus ar saldo čilli mērci un rīsiem. Tas viss ietver, 3 stundas tofu noslogošanu lai izspiestu ārā maksimāli daudz ūdens, tad ķēpāšanos ar kukurūzas cietes klīsteri, kurā tofu gabaliņi jāapmērcē, pēc tam cepšanu cepeškrāsnī, un tikai pēc tam mērces taisīšanu. Ar šaubām pagaršoju un biju šokā - garšoja tieši kā pagātnes dienās mīļotais ķīniešu take-away, un paši tofu gabaliņi bija tik kraukšķīgi no ārpuses, bet staipīgi iekšpusē, ka likās, ēdu kraukšķīgu fistas fileju! Pat pamanījos vienreiz šo brīnumu mājās pagatvot un bija tieši tikpat garšīgi.
Ar garšīgu tofu iepazīstināta, sāku pārvarēt savas bailes un pasūtīt tofu, piemēram, taizemiešu restorānos - viņi tiešām zin ko ar to darīt!
Kāpēc šo visu stāstu? Tapēc, ka šovakar pagatavoju savu pirmo tofu 'kulteni' (ar pupiņām, sēnēm, sarkanajiem pipariem, ķiplokiem un sīpoliem). Un izdevās tik lielisks, tik lielisks.
Man par proteīnu ir vienalga, jo es savu uzturu balstu uz ogļhidrātiem, bet šādā porcijā 'kulteņa' ir 26 grami proteīna! (varbūt kādam noder info).
Ehh, man ļoti patīk mani pēdējā laika ēdienu atklājumi!
Piebilde: Lai gan tofu man tagad garšo, es tik un tā to ēdu vien pāris reizes mēnesī, jo sojas produkti man liek justies neērti - neesmu pārliecināta vai man pietiek zināšanu vai ir labi uzturā to daudz lietot.
|
 | 13:33
Šorīt saņēmu e-pastu - tiku iekšā universitātē, kurā tik ļoti vēlējos iekļūt! No Septembra vidus bušu pilntiesīga Building Surveying studente.
'Building surveyors offer professional advice on all factors affecting
existing buildings such as building defects, alterations, renovations
and extensions. They work mostly on site to monitor the performance of
structures and devise ways to improve them or correct flaws in their
design.
Surveyors work along side local planning bodies, clients,
construction workers, and other professionals to ensure projects meet the
relevant safety, sustainability and preservation standards.'
|
Februāris 9., 2016
 | 18:39
Uztaisīju krāsnī ceptus briseles kāpostiņus, pārlietus ar balzāma etiķi, olīveļļu un kļavu sīrupu. Ļoti vīlos. Nekā īpaša tur nebija kā internetos salasījos.
|
Februāris 3., 2016
 | 17:39
Šodien 4. diena, kad uz darbu un atpakaļ ar velosipēdu. Kārtējo reizi sapratu, ka cik ātri es spēju pazaudēt savu fitnesa līmeni, tikpat ātri spēju to atgūt zināmās robežās. Pirmās pāris dienas riteņoju lēnāk nekā parasti skrienu un, kalnā augšā vilkdamās, gandrīz nosmaku, bet šodien atminos mājās 5 minūtes ātrāk kā pārējās dienas, un kalnā uzbraucu, gan ne bez iesvīdiena, bet elpošana neapstājās! Sāku saprast, ka kaut kas tajā visā ir.
Sākumā tas bija tikai tāpēc, ka jaunais darbs ir tālu un tās sasodītās tiesības joprojām neesmu nolikusi. Nevēlos lai visi mani vadā uz darbu un atpakaļ kā tādu princesi. Plusi - var kārtīgi pamosties pa ceļam uz darbu, var iesmiet par visiem tiem nabagiem, kas sēž satiksmes sastrēgumos katru rītu, varbūt uztrennēšu kājas nedaudz. Mīnusi - šorīt, piemēram, sāka snigt. Neteikšu, ka biju ļoti priecīga par krusas tipa sniegpārslām, kas sitās man taisni sejā. Esmu arī pamanījusies jau apslimt. (Nu kāpēc es esmu tik trausla puķīte, ka tikko aukstāks vējš uzpūš, man sākas iesnas un klepus?). Pagājušonedēļ visu laiku lija.
Esmu arī pamanījusi, ka riteņošana savā ziņā arī vienkāršo dzīvi. Man nav daudz apģērbu, kuri neburzās, tāpēc vairs diži nestresoju ko vilkt uz darbu, jo baigo variantu nav. Krāsoties baigā jēga nav, jo tāpat sāc svīst vai lietus/sniegs visu izsmērē pa seju (turklāt pēc 20 minūtēm svaigā gaisā, seja tik un tā ir patīkami sārta). Ar matiem nekad neesmu pārlieku ņēmusies.
Cibiņi, kuri arī riteņo uz darbu - kā tiekat galā ar apģērbu - vai pārģerbjaties darbā? Ņemat apģērbu līdzi? Turat pāris komplektus darbā?
|
Oktobris 18., 2015
| 17:55
Reizēm man patiešām ir sajūta, ka ir pašai sev jāiekniebj. Lasu soc. mēdijos kā visi iet uz darbu, mācās, ziema nāk un kas tur vēl, paskatos sev apkārt, bet es esmu Bolīvijas džungļos, šūpojos šūpuļtīklā, dzeru svaigi spiestas sulas un lasu "Dangerous Liaisons".
Jau vairāk kā mēnesis pagājis, kopš esmu prom. Šķiet, ka sāku pierast. Sākumā bija grūti - pietrūka mājas, pietrūka draugu, pietrūka stabilitātes un darba (ha, jā, pat darba!). Nepalīdzēja fakts, ka visu laiku slimoju - sāku ar saaukstēšanos (tagad ir otrā saaukstēšanās), saķēru briesmīgu zarnu vīrusu, un vispār vēders ar ēdienu šeit nedraudzējas. Bet šodien, kad kāpu kalnā, veroties pāri citiem kalniem un lieliem banānkokiem, nodomāju - Samant, šis ir kas tāds, ko tu visu dzīvi atcerēsies tajās briesmīgi garajās, garlaicīgajās dienās, kad sēdēsi darbā stresojot par visādām blēņām. Visi draugi, darbs un pārējais būs turpar arī pēc četriem mēnešiem.
|
|
|
|