|
Aprīlis 9., 2016
 | 18:18
Es domāju, ir pēdējais laiks pieņemt faktu, ka nekas man dzīvē nenāk viegli. Nu vismaz nekas, par ko ir vērts pacīnīties un nepadoties. Un man nav spīdošu talantu - tikai smags darbs.
Šodien devos kārtot motocikla CBT (Compulsory Basic Training) - nepilnas dienas apmācību, kuras beigās iegūsti sertifikātu, ka vari lietot motociklu līdz 125cc ar L (learner) zīmi. Pēc tam, ja ir vēlme, divu gadu laika posmā vari praktizēties un nolikt tiesības. Puse dienas paiet noslēgtā teritorijā, mācoties pamatus - kontroli, ātrumu pārslēgšanu, apstāšanos, manevrus utt. Otrajā dienas pusē dodies satiksmē.
Lieki teikt, ka līdz satiksmei es nemaz nenokļuvu.
Vispirms, diena sākās ar lietu - riebīgu, pelēku, 'es te līšu visu dienu, jā?' lietu. Kad ierados apmācību placī, izrādījās, ka būšu viena pati ar instruktoru. Par agru sapriecājos (jo instruktors bija dikten foršs, jauns un mēs uzreiz sapratāmies), jo, izrādījās, ka manas īsās punduru kājas nesniedzas līdz zemei uz viņu piedāvātā motocikla (lai gan pirms mēneša veikalā dievojās, ka viss būs labi). Medaļa, instruktoram, viņš man operatīvi saorganizēja apmācību citā vietā un pat aizveda mani uz sava motocikla (labi, ka man pašai bija sava ķivere un drēbes līdzi). Otrajā vietā man jau bija pavisam cits stāsts - tiku pievienota 3 citiem 'studentiem', kuri visi jau sen mācēja braukt ar motociklu, bet bija ieradušies atjaunot savus sertifikātus. Forši būt vienīgajai idiotei, kura neko vispār nemāk.
Šeit, negribu vainot citus, ka man patiešām ātri nepielec, bet, goda vārds, mans jaunais instruktors bija briesmīgs. Pirmkārt, viņš bija vienkārši kaitinošs - viens no tiem tipāžiem, kas domā, ka ir briesmīgi komiski un viņiem ir laba humora izjūta, bet beigās viss ko viņš darīja, bija viena irgāšanās, ka dažbrīd man likās, ka viņam visi nav mājās. Otrkārt, tapēc, ka visi citi jau mācēja braukt, varēja just, ka viņš negribēja ar mani ņemties - man viss bija jādara atsevišķi un izskatījās, ka viņš bija nepacietīgs, jo es visu bremzēju ar savu lēno apļošanu pa placi. Nepalīdzēja arī fakts, ka vienā brīdī viņš pat sāka uz mani kliegt, kad kārtējo reizi nepacēlu kāju no zemes, un pārējie visi nobolīja acis un pameta placi lai uzpīpētu, sak, šī tur vēl ilgi ņemsies.
Beigu beigās, man atsūtīja personīgo palīgu - Ričardu, kurš dažreiz palīdz nervozākiem braucējiem, un viņam tiešām pateicība - viņš mani nomierināja, atbildēja uz visiem jautājumiem, bija pacietīgs, iejūtīgs un neņirdza vai nemētāja stulbus jokus. 10 minūšu laikā es jau vizinājos apkārt bez bailēm, kur iepriekšējais instruktors ar mani bija ņēmies stundu un līdz asarām. Protams, grūti bija tik un tā, bet pamanījos no sevis izspiest ātrumu pārslēgšanu, lēnu, kontrolētu braukšanu , bremzēšanu un 8nieku. Pēc visa šī (4 stundas ar pārtraukumiem, jo zvaigžņu studentiem maisījos pa kājām) man vairs smadzenes nestrādāja no visas tās koncentrēšanās un roku locītavas sāpēja kā trakas. Pamanījos arī nokrist 3 reizes (tagad sēžu ar sapampušu kāju), bet turējos kā spartietis un izlikos, ka viss ir smieklīgi un nekas nesāp.
Iešu atpakaļ un turpināšu mācīties. Nu neesmu es tas dabiski talantīgais cilvēks, kas atnāca, ieraudzīja un uzvarēja. Caur sviedriem un asarām, bet iemācīšos.
|
Aprīlis 8., 2016
| 18:02
Šo raudulīgo nedēlu perspektīvā nolika šodienas rīts. Ārā spīdēja skaista pavasara saulīte un 8.20, kā parasti taisījos pamest mājas lai dotos uz ierasto spotu, kur Kerija mani savāc pa ceļam uz darbu. Iespraudu ausīs telefona austiņas, uzliku skaļu mūziku, nosolījos sev, ka būs laba diena, atvēru durvis un gandrīz paklupu pāri nelielai asins peļķei. Tajā pašā mirklī, manā priekšā parādījās policiste un vicināja ar roku lai uzmanos. Uz manu jautājumu, kas šeit noticis, atteica, ka vēl nezinot, iespējams, ka negadījums.
Nosēdēju dienas pirmo daļu darbā tāda kā apstulbusi, jo, vispār esmu pamanījusies nodzīvot 27 gadus diezgan pasargāta no visādiem briesmīgiem notikumiem, redzot minimālu vardarbību utml.
Pusdienlaikā Karls atrakstīja, ka esot atraduši līķi netālu no mūsu mājas. 'Negadījums', visticamāk esot noticis ap 5 no rīta. Iespējams kāds bezpajumtnieks. Bet man kkā galīgi liekas savādi, ka kaut kāds bezpajumtnieks ir ieklīdis mūsu vārtiņos (jo mums ir sava, privāta pievārte, kur iet tikai cilvēki, kuri dzīvo tajos 3 dzīvokļos, kas te ir), lai izlaistu garu.
Vakarā, kad atgriezos mājās pēc darba, mūsu pievārte bija norobežota ar lentu, mani sagaidīja policists, kurš pierakstīja manu vārdu un uzvārdu lai es varētu šķērsot norobežoto zonu, un kāpņu telpā bija vēl viens policists. Kāpēc? Īsti nezinu, bet pamanījos piefiksēt, ka ārā ir vēl viena asins peļķe, kuru no rīta nebiju pamanījusi.
Lieki teikt, ka jūtos ļoti neomulīgi - pirmkārt, man ir žēl to cilvēku, kurš ir pamanījies atavdīties no dzīves šorīt pie mūsu mājas. Otrkārt, nejūtos ļoti mierīgi, zinot, ka policija joprojām tur sēž, un neviens nevar pateikt kas tieši noticis. Ja tā tiešām ir slepkavība, tad man ir pavisam slikta sajūta par visām tām reizēm, kad esmu pļēgurā viena pati priecīgi vilkusies mājās ap 5 no rīta. Protams, zinu, ka tādas lietas var notikt visur, bet tik un tā, sajūta nav laba.
|
Aprīlis 7., 2016
| 22:02
Dienas prieks (tomēr) - updeitoju sava bloga mājaslapu ar jaunu, skaistu Wordpress tēmu un beidzot vieksmīgi izveidoju 'child theme' lai varu visu mainīt kā man pašai patīk un gribās.
Ir idejas par ko rakstīt un ko ar to blogu vispār darīt, tikai jāsakopj visu kā vajag. Ir kur domas novirzīt.
|
Marts 23., 2016
| 18:02
Jums kādreiz ir tādas dienas, kad atnākat mājās pēc darba un sajūta tāda, ka visa diena nostaigāta pa naža asmeni?
Man šodien taisni tāda diena bija.
Nepietika ar faktu, ka gandrīz (jau otro reizi) nodedzināju ofisu ar mikroviļņu krāsnī atstātu maizes gabalu, kurš nodega tik tālu, ka piedūmoja visu biroju, un visiem bija, klepojot un asarām acīs jāevakuējas. Vienīgais, ko skaidri atceros, bija pēkšņi piedūmojis koridors un Kevins, kurš paskrēja man garām ar briesmīgu sejas izteiksmi un kliedzot 'What the FUCK have you done AGAIN???!'
Laikam briesmīgi sapriecājos, ka mani pēc šī incidenta neatlaida un eiforijas pārņemta pamanījos ĻOTI SVARĪGAM klientam netieši uzbraukt epastā. Uz klienta nevainīgo jautājumu, vai es nevaru pārsūtīt pāris rasējumus kādai citai personai, atcirtu, ka vai tad viņš pats nevar nosūtīt!
|
Marts 7., 2016
| 17:35
Šodien saņēmu asins analīžu rezultātus (es esmu kaislīga asins analīžu kolekcionāre!).
Pārsteigums, pārsteigums, dzelzs līmeņi ir visaugstākie, kādi man jebkad ir bijuši, kaut gan pirms atteikšanās no gaļas, vienmēr biju zemajā kategorijā. Viss pārējais arī uzlabojies, viszemākais pieļaujamais holestorola līmenis.
Tikai B12 nokrities, bet tas jau bija paredzams.
Kaunīgi atzīšos, vienīgā lieta, kas vēl liek sirdij palēkties no vecā dzīvesveida - bekona smarža. Jā. Bet saka, ka bekonā esot kaut kādas tur vielas, kas ietekmē smadzenes kā narkotikas. Kaut kur šo lasīju. Vismaz ir ko vainot, hehe.
|
|
|
|