Laiks ir kas tāds, kas man šobrīd ļoti trūkst. Jaunais gads jau tepat klāt, bet man vēl ir tik daudz nenokārtotu lietu vecajā gadā. bet ziniet, ir lietas, kurām labāk nepieskarties. Labāk atstāt tās mierā. Uz mūžu, uz dienu, uz gadu. Bet atstāt.
Jo galu galā... kam lieki uztraukties par to, kas nekad nenotiks? Es par to neuztrauktos.

Šodien atkal bija labdarība, tā pat kā vakar. Bijām uz Siguldas privāto pansionātu. Bet tas tā. MAn tikai galvā skan The Solid burvīgā dzeisma "Par to"
Bet nabaga Linardīti visi aprēca par pastarīti, un tas bija jautri. Un viena meitene manā programiņā "The Soild" izlasīja kā "The slīd".
Un un man ar Kristapu bija viena skrāsa džemperis. Savējie sapratīs.
Un mēs bijām pavisam oficiāli The Solid rūķi.
Un es visu šo dienu esmu rēkusi. Lauma, Laura, Līva - pašas labākās.

Un cilvēki kuri divas dienas pēc kārtas nevar pacelt klausuli nav pelnījuši manu zvanu.

xoxo

Negribu atkal pamosties no tava zvana.
Negribu būt tev liekā.
Negribu būt kārtējā no simta.
Negribu būt ar tevi.

Jo tā pat mums jau nav
Tiesību uz ko vairāk.
Cerību, ka nesāpēs.
Zāļu, kas izārstēs.
Jo tā pat jau
Viss bija spēle.
Tev vienalga likmes,
Tev vienalga dzīves.
Tu spēlē.
Jo nav punkta, kur visam beigties.
Nav kur sākties.
No jauna, no jauna
Cerības grimst.

Es aizbēgšu
No tavas elpas.
Es aizvēršu
Tavas acis.
Es ticēšu.
PAr vietu,
Kur nebija tevis.
Ticēšu.
Ka varu dzīvto,
Bez tevis.

Bet negribu, negribu,
Aizbēgt no tevis.

Man bija.... lieliski Ziemassvēkti

                                                                                        

Protams, kopā ar ģimeni, un vienmēr var būt labāk, bet tie bija skaisti, mierīgi, tradicionāli svētki. Dāvanas, pirparkūkas, viss, kā vajag. Un vēl kādas dāvanas! Superīgie ādas cimdi, kuros man nesalst rokas, dāvnau kartes, somiņa, nauda, (kurpes, es jau nāku!) un vesela kaudze visādu nieku. Pat krēslas plānotājs, lai gan man krēsla nepatīk. Bet aizlīmējot "krēslas skartajiem" viss ir ok

Ak dievs, man bija tik muļķīgi sapņi. Bet es lielsiki izgulējos, piecēlos 10, gāju ar sunīti staigāt. Un satiku foršo rotveljera saimnieku. Vēl atceros viņu kopš vasaras brīvdienām. Kopā jautrāk, kā mēdz teikt! :)

Un es emsu brīva! Pilnīgi brīva, dažādās nozīmēs. Saprotiet kā nu gribat

                                                                               Es mīlu vēju, un tas mīl mani.

Super duper jautrus Z-svētkus, mīļie!

Vai jūs kādreiz esat vēlējušies būt nemirstīgi? Mūžīgi paturēt jaunību, veselību, dzīvību... mīlestību?

Vai jums nav bijusi sajūta, ka jums kaut kas ir atņemts, ka jums pienākas dzīvot ilgāk?

Un vai nav tā, ka mēs paši savu nemirstību esam pārdevuši, tikai to nepamanām?

Vai jūs ticat, ka tur kaut kas ir? Aiz tās robežas. Vai nav tā, ka ir tikai... nekas? Es vēlos ticēt, ak mūs sagaida labāka dzīve, akd pametīsim šo sauli. Bet vai anv tā, ka mēs vienkārši... sapūsim? Ja nu mums nav nemirstīgās dvēseles ko sargāt? Ja nu nekad nav bijusi? Ja nu būs tā, ka mēs nomirsim, un viss. Un aiziesim. Mūsu prāts nekad vairs nedomās, bet mēs to nezināsim, jo mūsu vairs nebūs. Varbūt baltā gaisma ir tikai atvada sno pasaules, mirklis, kad acīm pasaule saplūst baltā plankumā.

Un varbūt patiešām nav pēcnāves dzīves. Jo nav nekā. Pēc nāves viss beidzas. Ja nu tā ir?

So, I remember you

And things, what we do.

 

Es atceros katru soli, katru elpas dvašu uz maniem nosalušajiem pirkstiem, katru smaidu, katru smieklu šalti pie Gūtmaņalas. Katru nevajadzīgo atvainošanos, katru pastiepto roku, katru mazo dāvaniņu, kaut vai tā būtu tikai gulbja spalva, vai sniegpārsla, ko tu noķēri lidojumā.

Toreiz, mazliet mazāk nekā pirms gada, viss likās tik sasodīti vienkārši.

"Aizmirsti to!" bija tavs mīļākais teiciens, ko tu papildinājai ar to šķelmīgo smaidu un priekā dzirkstošajām acīm. Es vienmēr tev mēģināju parādīt tev to, ka es tā nevaru.

"Pamet visu un ejam. Sūti viņus visus pie velna," Tu attrauci, kad es atkal izmisīgi meklēju zvanošos telefonu savā somā. Es atkal, atkal mēģināju tev iestāstīt, ka tā nevar. N-e-v-a-r. Un tu prasīji - kādēļ?

"Tā nevar, es nevaru to pamest. Tu nesaproti," es atbildēju. Bet tu smējies. Jo visa pasaule - to taču var pasūtīt pie velna. Tas taču viss ir tik smieklīgi, tik nejēdzīgi. Visa pasaule tev bija milzīgs spēļu laukums. Un tagad no tā nekas nav palicis. Es zinu, es zinu.

Tagad tu nekad tā vairs neteiktu. Tev gulbja spalva vair sneliekas dāvanas cienīga. Un tu aizmirasti atvainoties pat tad, kad esi vainīgs.

"Varbūt pasūtam visu pie velna, un pazūdam, ar galiem?" es kādu dienu ievaicājos. 

"Tā nevar" tu attrauci, rakstot kārtējo īsziņu.

"Kāpēc?" es spītīgi kā bērns vaicāju.

"Tu to vienkāŗši nesaproti" Tu attrauci, un izgāji runāt pa telefonu.

 

Es zinu, ir par vēlu.   

And now I try hard to make it
I just want to make you proud
I'm never gonna be good
Enough for you
I can't pretend that
I'm alright
And you can't change me

/Simple Plan - Perfect/

Ko darīt, kad sajūties tā, ka visa pasaule ir pārvērtusies putekļos, kad pēdējā tev mīļā lieta ir zudusi, kad tev nav varis nekā, kad esi viens, kad tevi ienīst un nicina, kad sapņu pilis pārvēršas gruvešos, kad neviens tevi nedzird, kad nav zāļu, kas tev palīdzētu, kad visgaišākajā dienā tu neredzi gaismu, kada naktī tu pazūdi apts savā istabā, kad tava sirdsapziņa ir devusies atvaļinājumā, kad tavi draugi ir tevi pametuši, kad tavi tuvākie tev melo, kad tavi vecāki dara visu, lai tava dzīve pārvērstos ellē? Smieties vai raudāt?

Tā diena nekad nepienāks, kad sāpes apstāsies.

Save yourself
it is so easy to say
These words when we are alone
And get me out
To make me insane
When night is on the life.

The nuclear pwer
Is on my soul.
The heart is
Like a dnymint
A fire and ice
Is breaking a lights
Inside my silver body.

 

Šīs rindas es veltu cilvēkam, kurš reiz bija mans draugs, cilvēkam, kurš man bija viss. Tagad es nezinu, kas mums vēl atlicis. Es tās sarkastīju pirmskād laika. Kad es vēl mums ticēju. Ticēju, ka viss īr uz labu, ka viss nokārtosies. Bet tagad es vairs neticu. Manī nav atlicis kaut niecīgs ticības stariņš, ka viņš pret mani jūti to pašu, ko es pret viņu. Es sevi ienīstu, par to, ko jūtu, par katru skaitenu, ko viņam veltu. Es sevi par to ienīstu, bet nespēju neko mainīt.

Un laikam ka nav lemts. Tādiem, kādi esam mēs, nav lemtas laimīgās beigas. Mēs neesam tām radīti. Skumji, bet tā ir dzīve. Un dzīve ir vien jādzīvo. Lai gan. Ir arī cits ceļš.

Es esmu tāda mazliet samaitāta dīva. Ar baltu zīdu un melnām mežģīnēm. Ar dzirkstošām acīm un rotaļīu smaidu uz asinssarkanajām lūpām. Tu vēlies mani pasargāt, uzmanīt, iemīlēt, Tu man uzticies, es esmu Tava narkotika. Es esmu Tava likteņa pavēlniece, Tava dzīve ir atkarīga no manis. Tev vajag mani gluži kā gaisu, kā ūdeni. Bez manis Tu esi vājš.

Es esmu dīva, un man vienalga, kas notike ar Tevi vai citme. jo es esmu tā, kurai ri tiesība suz visu. Es esmu jūra un okeāns, es emsu tava pēdējā cerība. Es esmu klīstošais holandietis Tavās dvēseles jūrās. Es esmu bīstama, nodevīga un mazliet ļauna, bet Tev par to vienalga. Jo es esmu Tev viss. Es esmu naktsvijoles smarža pusnaktī. Tev mani nenoķert, nesasaistīt. Esmu brīva.

Es emsu tāda mazliet samaitāta dīva. Patīk Tev tas vai nē.

Netiesā, tas tik un tā nav tā vērts
Jo viss vien spīts un māns.
Pusnakts apmātība ar smaidu

Tu zini, es nemainos tev līdz.
Jo man vienalga, cik kluss tav mīts.
Tavs lūgums pērlēs izkaisīts.

Klusē, man tavas doams liekas.
Es esmu paslēpusies pagātnē.
Ej, man nav tev laika.

Vienmēr notiek tā. Vai ne? Tas un tas. Un tad vēl tas. Ak, man nav laika. Vai, piedod, nepamanīju. Un nomainam tēmu. Un nomainam tēmu. Smieklīgi, vai ne? Ja vien man kādreiz tā liktos.
Ak dievs, kapēc viss tā mainījās. Tas neskāra mani. Nevajadzēja. Bet skāra. Viss mainījās. Viss. Un es tev vēl ticēju. 
Muļķīgi, vai ne? Jo tu jau sākumā zināji ka tā būs. Varbūt es tev vienkāŗis stāvu ceļā? Rezerves plāns. Tā izskatās. Un zini, es tevi iepriecināšu - man vienalga. Man dziļi vienalga, ko tu darīsi, tu vair mani nomest no simtā stāva, tu vari mani notriekt ar auto. Un zini? Tev tā pat neizdosies mani nospiest uz ceļiem. Ir tikai viena lieta, kas liktu man atzīt sakāvi, bet tu to neuzdrošināsies.
Es netaisos cīnīties par tevi. Man to nevajag. Galu galā, tu nekadi neesi bijusi manas pasaules centrs. Aizej, man tā apt nekas nemainīsies. Aiziesi - es nelūgšos uz ceļiem lai tu nāc atpakaļ. Man būs vienalga.
Jo tev jau arī ir, vai ne? Zini, man tiešām vienalga. Pietiek tev ziedot savu laiku.

Zini, ja pasaule aizver vienas durvis, tad atveras citas. Pietiks ņemties ar vecām atslēgām, lai atvērtu durvis, kuras tev vairs neatvērt. Un ir durvis kas nekad neatvērsies. Beigsim sapņot, par to kā mums nav, sāksim redzēt, to kas mums ir. Nost ar dzīves drāmām, jo mūsu dzīves ir prefektas. Lai kā mums liktos.
Un es to iesaku visiem - smaidiet, nevis raudiet. Jo visas mūus problēmas rodas galvā. Iztīrīsim savus prātus, iztīrīsim savas dzīves.

Un es mīlu pirmssvētku laiku. It īpaši pēc šodienas.

Es esmu pasaules lelle. Tu ar mani spēlējies, viņa ar mani spēlējas. Tavas acis spēlējas ar mani, tava balss spēlējas ar mani. Tavi nejaušie peiskārieni sagriež manu pasauli kājām gaisā, vārdi, kurus tu pasaki garām ejot, liek manai sirdij ietrīsēties.
Bet tu, tu es tāds, kāds esi. Es tev nepārmeut. Tu nedari man pāri.
Bet viņi. Tu zini. Tu redzi. Tu jūti. Tikai es nezinu, vai tev nav vienalga. Varbūt nav. Šad tad manī dzimst tā šausmīgā sajūta, ka tu arī tikai spēlējies, tikai nežēlīgāk kā citi. Šad tad man tevis pietrūkst. Šīs rindas tu nekad nelasīsi, tā kā man vienalga, ka tu neatbildēsi. Tavas acis atbildēs.
Bet viņi. Spēles, intrigas, meli, divas frontes līnijas. Cik ilgi man vēl jācīnās? Cik ilgi man vēl jābūt citiem par spēļlaukumu.
Vai nav vieglāk lidot?

She was dancing in the rain.
She didn’t care about anything.
The wind was here friend,
And the clouds took her up.
She was with nature.

Nobody could understand
That lonely girl in the rain.
She had her dreams,
Her hopes and power
In this quiet midnight hour.
She screamed in the sky.

He wanted her so badly
That he couldn’t live.
He wanted to touch her body,
Her arms, her hair, her lips.
He was standing in rain every weekend
But she never came.

Who can understand that girl in rain?
Who can speak in her language?
Why we are so different from her?
Why we can’t dance?
Who can speak with butterflies
In the meadow?
Who can be a nature child,
Who can dance alone?     

Sniega deja

Sniegpārslu pūkainā deja
Mirdzošā vakara vēsmā.
Aiziet, un aizlidot kopā
Pasaules klusajā lejā.

Mirdzošās asaru straumēs
Aizskalot dievu dusmas.
Palikt, celties un nokrist
Pirms saule sadega ēnās.

Un neelpot, neelpot rītā
Kad mākoņu vīles plīst
Un aizmirsties, aizmirsties dejā
Kamēr pasaule neizlīst.

Cik vientuļš kuģis, cik savāds
Ir pasaules mūžīgais mīts
Un ceļš, kaut nostaigāts,
Vēl dziļā miglā tīts.

Mēs lidosim, lidosim brīvi
Uz vietu, kur kalni vēl elpo.
Un ticēsim, ticēsim vieni
Par mirkli vienīgo, svēto.

Mums visiem piemīt instinkti, kā pārākais no tiem pašsaglabāšanās instinkts. Instinkts aplikt dzīvam. Neatkarīgi no apstākļiem. Bet kad instinkts kļūst par slepkavību? Kad tiek pārkāpta tā trauslā robeža, pēc kuras vairs nav ceļa atpakaļ? Kur ir tā sasodītā robežzīme, kas tevi nosūta atpakaļ? Kāpēc mums tik viegli to pārkāpt? Es vēlos uzcelt sev Berlīnes mūri, tur, kur ir robeža. Nolikt sargus ar šautenēm, lai redzētu robežu. Īsto robežu. Vienīgo. Bet tas ir... sarežģīti. Es šonakt atkal sapņoju par Parīzi. Ne jau par mīlnieku Parīzi, vai tūristu Parīzi, vai modes Parīzi. Nē, par to lietus un skumju Parīzi, par atmiņu Parīzi, par tukšo un vientuļo Parīzi. Par to pilsētu, agri no rīta, kad viss vēl ir pelēks, smidzina smalks lietus un vienīgā dzīvā būtne ir kāds kaķis konteinerā. Par vietu, kur pavietojamies ar velosipēdiem un kur katra siena dveš atmiņas. Par to Parīzi. Man tā ir vienīgā. Parīze, es tevi mīlu.

Cigarete

Tu esi mana cigarete
 Aizdzedzināta nāve.
Manos nogurušos pirkstos
Tava būtība smeldz.
 Tu mani plosi no iekšienes,
 Es jūtu, mana elpa stājas.
Tu dziesti.
Tu esi mans pēdējais ūdens malks
Pēdējā pagale uguns sārtā.
Tu esi liega vēja pūsma
Klusa, klusa pērnā rūsa.
Laiks aiziet.
Tu sabirsti pelnu traukā,
Un paņem prieku sev līdz.

 

Pirmais ieraksts. Visam ir savs sākums, sava nozīme, sava pagātne. Gandrīz visam. Ir lietas, kuru pagātni mēs izmetam miskastē, sadedzinām, un izliekamies, ka nekas no tā nav bijis. Ir tādas lietas. Bet dažreiz, tas patiešām ir vajadzīgs. Mums vajag iznīcināt pagātni, lai dzīvotu tālāk.
Es vēlos, kaut varētu iznīcināt to pagātni. To pagātni, kas man riebjas, ko es nevaru ciest. Bet tieši ar šīm atmiņām tas nav tik viegli.
Atmiņas atgriežas. Atkal un atkal. Naktīs, kad esi viens, tās atgriežas. Es nevaru ciest šo sajūtu, kad tās ar savām aukstajām rokām mēģina atgriezties manī. Kādēļ atmiņas nevar būt kā cigaretes – pēc sadegšanas to dūmi tikai neilgu brīdi kavējas tavās plaušas, un tad nāk jaunas cigaretes, tu aizmirsit vecās. Kādēļ šādas iespējas nav atmiņām? Man vajag sevi pārprogrammēt, mainīt uzstādījumus.
Bet visam ir sava gaišā puse. Jābūt. Tikai ne vienmēr ir viegli to ieraudzīt.
Tāds nu ir, mazliet skumjš šis pirmais ieraksts. Bet ne vienmēr sākums iezīmē patieso ceļu.