Save yourself
it is so easy to say
These words when we are alone
And get me out
To make me insane
When night is on the life.

The nuclear pwer
Is on my soul.
The heart is
Like a dnymint
A fire and ice
Is breaking a lights
Inside my silver body.

Šīs rindas es veltu cilvēkam, kurš reiz bija mans draugs, cilvēkam, kurš man bija viss. Tagad es nezinu, kas mums vēl atlicis. Es tās sarkastīju pirmskād laika. Kad es vēl mums ticēju. Ticēju, ka viss īr uz labu, ka viss nokārtosies. Bet tagad es vairs neticu. Manī nav atlicis kaut niecīgs ticības stariņš, ka viņš pret mani jūti to pašu, ko es pret viņu. Es sevi ienīstu, par to, ko jūtu, par katru skaitenu, ko viņam veltu. Es sevi par to ienīstu, bet nespēju neko mainīt.

Un laikam ka nav lemts. Tādiem, kādi esam mēs, nav lemtas laimīgās beigas. Mēs neesam tām radīti. Skumji, bet tā ir dzīve. Un dzīve ir vien jādzīvo. Lai gan. Ir arī cits ceļš.