Vienmēr notiek tā. Vai ne? Tas un tas. Un tad vēl tas. Ak, man nav laika. Vai, piedod, nepamanīju. Un nomainam tēmu. Un nomainam tēmu. Smieklīgi, vai ne? Ja vien man kādreiz tā liktos.
Ak dievs, kapēc viss tā mainījās. Tas neskāra mani. Nevajadzēja. Bet skāra. Viss mainījās. Viss. Un es tev vēl ticēju. 
Muļķīgi, vai ne? Jo tu jau sākumā zināji ka tā būs. Varbūt es tev vienkāŗis stāvu ceļā? Rezerves plāns. Tā izskatās. Un zini, es tevi iepriecināšu - man vienalga. Man dziļi vienalga, ko tu darīsi, tu vair mani nomest no simtā stāva, tu vari mani notriekt ar auto. Un zini? Tev tā pat neizdosies mani nospiest uz ceļiem. Ir tikai viena lieta, kas liktu man atzīt sakāvi, bet tu to neuzdrošināsies.
Es netaisos cīnīties par tevi. Man to nevajag. Galu galā, tu nekadi neesi bijusi manas pasaules centrs. Aizej, man tā apt nekas nemainīsies. Aiziesi - es nelūgšos uz ceļiem lai tu nāc atpakaļ. Man būs vienalga.
Jo tev jau arī ir, vai ne? Zini, man tiešām vienalga. Pietiek tev ziedot savu laiku.

Zini, ja pasaule aizver vienas durvis, tad atveras citas. Pietiks ņemties ar vecām atslēgām, lai atvērtu durvis, kuras tev vairs neatvērt. Un ir durvis kas nekad neatvērsies. Beigsim sapņot, par to kā mums nav, sāksim redzēt, to kas mums ir. Nost ar dzīves drāmām, jo mūsu dzīves ir prefektas. Lai kā mums liktos.
Un es to iesaku visiem - smaidiet, nevis raudiet. Jo visas mūus problēmas rodas galvā. Iztīrīsim savus prātus, iztīrīsim savas dzīves.

Un es mīlu pirmssvētku laiku. It īpaši pēc šodienas.