meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ja divpadsmit ir pendžu laiks, tad ap diviem ir bērnu laiks. tiku pabraukties tādā bērnu tralejbusā - aiz muguras sēdēja mazais arvīdiņš ar ōmi, arvīdiņš brauca līdz galapunktam un nu jau bija silti un drīkstēja novilkt cimdus. braucot garām drogām, arvīdiņš čāpstinādams deklamēja - vanišš - uzticies rōzā.
blakus un pretī mani apsēda topošās volejbolistes. divas teicās esam pusslimas, trešā sacija, ka nav veca un var iekārtoties arī te(atmuguriski novietotajā beņķī), kā arī viņai labi padodoties volejbols ar tām 'mīkstajām bumbām' - pārējām tas nešķita iespaidīgi. un arī es uzzināju, kurā mājā dzīvo niks.

šodien tralejbusā (jā, jā) mazi puikas, kuri pusi ceļa bija spriedelējuši par to kāpēc bankrotē(!) tieši tādas un ne citas ādažu čipsu garšas(!), trolejbusam kļūstot tukšākam, pamanīja mani un sajūsminājās par maniem ausīšiem, nu tīri vai mīlīgi. aber tās debates par čipšiem - viņi paaugsies un runās tieši tāpat tikai par alu - bezgaršīgie kraukšķi! sūds bez garšas! utt.
nez viņi to zina?

ā jā, vēl viņiem bija interesants prikols, ka krievus viņi sauc par baradām..

ā, un atceroties šo te stāstu, vakar mēs tādu tramvaju satikām pie brasas tilta, vienīgi tur čalis avīzīti nelasija(vismas tajā galā, ko redzējām), šamais saķēris pieri saujā, miegaini grima apcerē. ļoti konstanti. bet vārgu smaidu mēs no viņa izdabūjām - idiotiski priecīgam fasādēm, cītīgi mājot. amizanti, ka kad ap pusē četriem, kas būs kādas pāris stundiņas pēc pirmās tramvaja satikšanas, braucu mājās, tramvajs joprojām tusēja pa brasas tiltu.
jejbogu, kāds man var izstāstīt, ko viņi dara?

divi traki tramvaji spieto. viņi to dara skaļi un aktīvi un man nav ne jausmas, ko var ņemties.
novērojums papildinās - kad jamie brauc, sliedes dzirksteļo.
un vēl - abos galos stūres māja, bet čaļi slinko un vada tramvajus atmuguriski, turklāt lasot avīzi.
hujeju.
ā nē, čaļi ir abos galos..ek, skāde.