meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ja divpadsmit ir pendžu laiks, tad ap diviem ir bērnu laiks. tiku pabraukties tādā bērnu tralejbusā - aiz muguras sēdēja mazais arvīdiņš ar ōmi, arvīdiņš brauca līdz galapunktam un nu jau bija silti un drīkstēja novilkt cimdus. braucot garām drogām, arvīdiņš čāpstinādams deklamēja - vanišš - uzticies rōzā.
blakus un pretī mani apsēda topošās volejbolistes. divas teicās esam pusslimas, trešā sacija, ka nav veca un var iekārtoties arī te(atmuguriski novietotajā beņķī), kā arī viņai labi padodoties volejbols ar tām 'mīkstajām bumbām' - pārējām tas nešķita iespaidīgi. un arī es uzzināju, kurā mājā dzīvo niks.