meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ā, un atceroties šo te stāstu, vakar mēs tādu tramvaju satikām pie brasas tilta, vienīgi tur čalis avīzīti nelasija(vismas tajā galā, ko redzējām), šamais saķēris pieri saujā, miegaini grima apcerē. ļoti konstanti. bet vārgu smaidu mēs no viņa izdabūjām - idiotiski priecīgam fasādēm, cītīgi mājot. amizanti, ka kad ap pusē četriem, kas būs kādas pāris stundiņas pēc pirmās tramvaja satikšanas, braucu mājās, tramvajs joprojām tusēja pa brasas tiltu.
jejbogu, kāds man var izstāstīt, ko viņi dara?