meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ar iesildījienu statoelā, naktī salu uz mājām. ceļā skaļi jūsmoju par to, ka manī cirkulē asinis un rodas siltums, šķiet kājas ik pa brīdim uz šito uzķērās. mājās vārīju tēju, kur nekad neatdzisa, bija konstanti dedzinoša. dibens, par kuru ejot secināju, ka katrs vaigs nosalst individuāli un tad kustoties tie viens otram dzeļ kā lāstekas, palika auksts ilgi, ilgi.
šorīt sāp spranda, bet āda par laimi ir krāsā un silta.