ēde
jā, jā, jāpiekar spuldzīšu virtene pie lielā ērtā dīvāna, kas atrodas blakus plašajam, siltajam logam, kurš rāda mainīgu, skaistu ainavu - kaut kas no vecrīgas, kaut kas no parīzes, ja.
brūtgāni valkā tika vitadžu un kabatā nēsā bārdu/uzacu ķemmes, ik pārdienas dāvā pārdomāti kaltētus un apstrādātus ziedus, citas dienas svaigas un smaržojošas mazpuķītes.
un visās bildēs mēs izskatāmies laimīgāki un laimīgāki, jo starp mums berzējas siltums, tāds siltums, kā vasaras brīvlaikā, kad sabraucam sirsnīgo mammu mājās un kopīgi brokastojam pie ozolkoka galda, zem kura guļ ekstravaganit vienkāršā vārdā nosaukts liels, pinkains suns.
vai tad ar šausminošām atmiņām tav nav gana, gribas vēl sevi pašausmināt ar uzskates materiālu?:)
bet ja tas tik delikāts temats, nevajag man nekādu ziemassvētku apsveikumu! :)
bet gan neteikšu, kur tasd tava pufaika tevi ved.