tūjas ir labākā vieta, kur pavadīt vasaras ~pēdējās dienas brīvībā. esmu izguldīta uz galdauta gultā, no kuras ilze izdzina eiženu, lietus pakšķina pa jumtu, ir tik mierīgi un droši.

šogad te dārzs izskatās pēc pilnīgas feju paradīzes, ar mazām putnubarotavmājiņām, pakārtām kokā, un puķēm dažādos sapņaini zilos un violetos toņos. mazliet tālāk, savukārt, tieši blakus burvīgi kontrastējoši rapšu un rudzupuķu pilni lauki. un uz ģimenes fotogrāfiju sienas vienā no jaunpievienotajām bildēm esmu iemaldījusies arī es ar savu pagājušās vasaras smieklīgo aberdīnas klintīs iegūto iedgumu, smaidīga un gluži iederīga. ikreiz, kad es uz šejieni atbraucu, es vismaz vienu reizi mazliet paraudu no prieka vai aizkustinājuma. cik ļoti mani ir paveicies.

sēžu autobusā uz jelgavu ar magoņu un dažu citu puķu pušķi, kuruman uz atvadām piešķīra augusts, un cenšos nepinkšķēt jau kuro reizi dienā, jo kopumā viss šis ir bijis neticami: ilze un visi citi man saka, ka viņiem no manis tur bijis tikpat daudz labuma, kā man no viņiem, un ilzes mamma man adīs rakstainus cimdus, kādus es pati no etnogrāfiskās cimdu grāmatas izvēlējos; neviens nekad nav adījis cimdus tieši man. bet viss ir labi, es tur aizmirsu savu peldkostīmu.

viss ir skaidri, vienkārši un labi starp mums, un es vienmēr drīkstēšu atgriezties.
un tā nav tikai laimīga sagadīšanās vai tikai tāpēc, ka viņi ir bezgala brīnišķīgi, tas ir arī tāpēc, ka es arī esmu diezgan forša, lai gan man ir grūti tam līdz galam noticēt.

man ir riktīgi žēl, ka brālis negrib atbraukt uz šejieni, man liekas, viņam ļoti nāktu par labu kaut vai uz pāris dienām nomainīt vidi, un aizvietot cīņas ar pūķiem un citiem virtuāliem mošķiem ar lēkāšanu batutā, bumbas mētāšanu, peldēšanos karjerā, sešu dažādu kaķu glaudīšanu, draudzīga suņa bužināšanu, zemeņu ēšanu pa tiešo no dobes, badmintona spēlēšanu, kādas grāmatas lasīšanu un varbūt malkas skaldīšanu. es daru visas šīs lietas, izņemot pēdējo, jo ilzes tētis ir "tradicionālu vērtību" piekritējs un man kā sieviešbūtnei neļauj, un jūtos tik mierīgi un labi. man arī šķiet, ka dzīvošanās ar ilzi un bērniem man nāk ļoti par labu, es jūtos vairāk cilvēks, nekā parasti. atbrauc sveši cilvēki, un es arī ar tiem jūtos brīvi gatava iepazīties, negribas nolīst kādā stūrī un kļūt nemanāmai. man patīk tas, kā/ka es šeit esmu.

ļoti interesanti skatīties uz bildēm, kuras uzņem piecgadīgs puika. skaidrs, ka bildē lietas, kuras pašam šķiet svarīgas vai smukas, un tāpēc man tagad ir daudz bilžu ar velosipēdu un vairāki augusta pašportreti. bet bildēs ir arī rožu krūmi, ķēde ap stabu, puķes vāzē, zilas debesis ar lidmašīnas švīku un pēdu nospiedumi smiltīs, kaķi, suns un suņa reģistrācijas žetons, un tur ir bildes, kas man šķiet tiešām, tiešām skaistas un izdevušās, riktīgi labi kadri.

šodien esmu kārtīgi izpeldējusies karjerā, šoreiz pati savā peldkostīmā, pielasījusi spaini zemeņu, saņēmusi relaksējošu masāžu un devusi pretī tādu pašu, ēdusi visādas brīnumgardas lietas, un spēlējusi visdažādākās bumbu spēles, un lēkājusi batutā, un ne tikai.
es ļoti gribu palikt uz jāņiem šeit.

šis bija pirmais jaungads ļoti ilgā laikā, kur es nevienu brīdi nejutos lieka un neiederīga. pirms gulētiešanas no prieka apraudājos. man liekas, man vairāk laika jāpavada ar bērniem (jo sevišķi maziem bērniem kā antons un augusts), jo ar viņiem ir grūti justies nožēlojami un slikti par sevi.

( daži zemas kvalitātes attēli )

un tik ļoti garšīgu līdaku, protams, mājās arī nebūtu dabūjusi.

ilze piedāvāja nebraukt mājās un sagaidīt jauno gadu pie viņiem; ļoti gribas tā darīt, bet vēl jāpadomā, kā tas atsauksies uz suni un eseju

updt: ilzes "tu mani esi jau pārāk sapriecinājusi, lai tagad pamestu" laikam ir labākais arguments tiešām nebraukt prom. laikam reizēm labākie plāni rodas neplānoti (:

šodien tika vienprātīgi nolemts, ka mana kulinārā kompetence patiešām ir tadā līmenī, lai nu jau arī konditorejas izstrādājumiem varētu atļauties tādas vaļības kā pilnīga improvizācija bez kādas receptes ņemšanas par pamatu - izcepu riekstu krēma kūku, recepte supervienkārša, ja kads grib, labprāt dalīšos.

bet vispār šis ir grūtāk, nekā man likās, tagad, kad es zinu, ka mēs tiksimies vēl tikai vienu reizi, pirms es aizbraukšu. gāju prom no ilzes, un knapi valdīju asaras (tagad trolejbusā, šo rakstot,vairs īsti nevaldu, haha), man šķiet, tā varbūt ir tāpēc, ka ar draugiem es tiekos visādās situācijās, un arī komunicēju skaipiski, kas jau nemainīsies, bet te ir diezgan konkrēta formula - es braucu ciemos, un to jau diez vai varēsi īstenot. ilze gan sakās, ka atbrauks uz aberdīnu, un tā noteikti būs, bet tas jau ir citādāk, un bērnus jau arī līdzi neņems. šodien stāstīju augustam, ka braukšu uz skotiju, viņš prasīja - cik ilgi? es teicu - uz gadu. viņš saskuma un teica, kāpēc tik ilgi, tad es mēģināju teikt, ka nav taču nemaz tik ilgi, kā es visu laiku saku sev, bet tad es sapratu - tā ir gandrīz ceturtdaļa viņa šobrīdējā mūža, viņam tas tiešām ir neticami ilgi.

lūpas joprojām mazliet garšo pēc bērnu zobupastas no visām tām vēl vienu buču!, bet tas tūliņ būs beidzies, un būs jānopērk vakariņām kāds vīns un jāskatās kāda ļoti, ļoti, ļoti uz prieku iedvesmojoša filma, jo es jūtu, kā šķiršanās bēdas pamazām sāk velties man pāri kā ceļarullis, lai gan vēl taču esmu šeit un kādu brīdi būšu. ja ir kādas idejas par kādu piemērotu filmu, lūdzu, izsakieties. vēlams tādu, kur nav mazu, mīļu bērnu.

šovakars bija satriecošs - alias ar pašrakstītiem vārdiņiem, ābolmaize, latviešu tautas pasaku (eža kažociņš un ķēves dēls kurbads, kuram gan es beigas drusku noimprovizēju, jo precīzi neatcerējos un klausītājs jau arī slēdzās ārā) stāstīšana augustam, kamēr viņš iemiga, un tad lieliska citadeles partija, kas gluži kā balzams dvēselei par to, ka rīt netieku uz spēļu dienu, jo joprojām būšu šeit

bet ir viena lieta, ko es esmu pamanījusi - viesojoties pie ilzes (un viņas putnēniem, parasti),vienalga, laukos vai rīgā, es vienmēr jūtos ja ne gluži pilnīgi laimīga (lai gan lielākoties tieši tā, līdz brīdim, kad jāšķiras), tad vismaz krietni laimīgāka, nekā pirms tam. putniņu ģimene vienkārši ir lieliska visādos veidos, un ļauj man ticēt labajam un skaistajam cilvēkos, gan pieaugušos, gan bērnos