pēdējo 24h laikā prokrastinējot esmu noskatījusies divas filmas: star trek un lady and the tramp, un jāatzīst, ka suņu filma mani ļoti patīkami pārsteidza, kamēr "zvaigžņu ceļš" (haha, nespēju atturēties uzmeklēt, kā tas oficiāli latviskojas, izklausās pēc kaut kādas bērnu pasakas) bija apmēram tieši tas, ko gaidīju. vēl ļoti nobrīnījos, ka "lēdija un klaidonis" ir tik veca, 1955ā gada filma, līdz šim, lai gan nekad nebiju redzējusi, biju pārliecināta, ka ir puslīdz no manas bērnības laika vai drusku vecāka - jo atceros kaut kādas rotaļlietas un "egmont" grāmateles par tēmu, kuras šad tad gadījās redzēt un skaust, ka man tādu nav (ņemot vēl vērā, ka es arī izmisīgi gribēju suni), un bildes žurnālā "dambo", ko man retu reizi mamma tomēr nopirka.

vispār, man liekas, manā riktīgi mazgadīgās bērnības laikā "dambo" bija krutākais bērnu žurnāls, kuru varēja dabūt. atšķirībā no "eža" vai "zīlītes" tas bija viscaur glancēts, krāsas košākas, lapas lielākas, vienvārdsakot, kapitālistisko rietumu glamūrs visā spožumā. (plakātus gan es nekad nesapratu, jo man neienāca prātā, ka doma ir plēst lapas ārā no žurnāla, tas likās pilnīgi pretēji dabiskajam grāmatmīļa instinktam)
un man bija tikai daži, kurus es pārlasīju atkal un atkal, jo tas žurnāls bija dārgs, un mēs nevarējām atļauties. atceros, reiz biju aizvesta ciemos pie kaut kādas mammas darba paziņas (?) bērniem, neatceros, kādā sakarā, man tad stāstīja, ka vēl agrākā bērnībā esot ar tiem daudz tusējusi un jaunāko no viņiem, kam vārdā matīss, saukusi par rīsiņu, bet nu, es jau tad neko tādu neatcerējos, un man tas arī neinteresēja, jo viņiem rados bija kāds, kas strādāja "egmontā", un tiem puikām bija DAUDZ žurnālu. vairāk, nekā es jebkad biju redzējusi vienuviet. un tad nu tā vietā, lai socializētos ar bērniem, es iegrimu viņu žurnālu pasaulē, un tā bija lieliskākā ciemošanās manā bērnībā. beigās viņi man atdeva kaut kādu disneja kalendāru, kurā bija iekļauts mazās nāriņas stāsts, ar atbilstošajām ilustrācijām. mani jau tad kaitināja, ka tur, lai izsistu caurumus kalendāra pakarināšanas funkcijai, bija izcaurumoti vārdi, bet tas nespēja mēroties ar faktu, ka *gasp!* kalendāram trūka pēdējās lapas un es nekādi nevarēju uzzināt, kā tieši stāsts beidzas. kad es jau pēc tā kalendāra pirmoreiz lasīju andersena oriģinālo pasaku, biju ļoti samulsusi, ka tur neparādījās final showdown cīņa starp jūras raganu un mazās nāriņas tēvu, kas bija +/- tas, kur kalendāra stāsts aprāvās.

vispār tagad, atceroties minējumus, ka andersens varētu būt bijis netradicionāli seksuāli orientēts, mazās nāriņas stāsts lasās vēl citādāk, nekādi nevar neaizdomāties. internets arī piekrīt:
"The Little Mermaid and The Ugly Duckling , in many ways, represented a transsexual (man gan liekas, ka tagad korektais jēdziens būtu transgendered, bet nu labi) person. Hans Christian Andersen's stories, as illustrated above, tell stories that are uplifting for outcasts of many different stripes, but the issue of homosexuality was one that was quite personal for Andersen and thus probably relevant. In both stories, the characters want to become something different than that which they are. The Little Mermaid wants to become a human so that she can marry the prince (on a more simplistic level: The shape of the mermaid's tail was rather phallic, and she wanted it split so that she could be with the prince), and The Ugly Duckling wants to be like all of the other ducks."