31 May 2013 @ 06:19 pm
riepas un citas rezerves daļas, un zinātne  
šis un citi līdzīgi raksti mani mulsina, jo es nekādi nevaru saprast dažas lietas. tiek apgalvots, ka visiem ir kaut kāds ģenētisks setpoint svaram, un dažādos avotos parādās dažāda informācija, cik plašas ir tā robežas (parasti ~5-7kg, reizēm vēl mazāk, reizēm vairāk). lielākoties tiek norādīts uz faktu, ka setpoint nekādi nevar mainīt, un, pat ja izdodas "nomest lieko svaru", 3-5 gadu laikā būsi atpakaļ sākumpunktā vai pat ar uzviju. re, pāris citāti:

Any significant caloric restriction will result in initial weight loss for virtually all bodies. However, studies show remarkable similarity and the data is impressive, Garner and Wooley explained, indicating homeostatic metabolic adjustments to return body weights to their genetically-determined setpoint range as normal for each individual, and that this body weight defense occurs in 'obese' and 'nonobese'. Even short-term caloric restrictions result in rather dramatic metabolic adjustments (as much as a four-fold increase in metabolic efficiency) to preserve the body’s normal state. This phenomenon appears to explain why restrained eaters eating less actually weigh more than those with unrestrained eating styles.
(..)
With these biological forces at work, not surprisingly, weight loss studies see weight regain over time, even while calories continue to be restricted, and that to keep weight off or continue losing weight, increasingly severe caloric restrictions are required, incompatible with optimal nutritional health or wellbeing. [The ability for a naturally lean person to lose and gain 10-15 pounds comparatively easily, does not mean a naturally obese person can step and repeat that ten times to lose 100.]
(..)
What types of weight loss interventions offer ‘successful’ long-term outcomes? None.

nekur gan tas netiek skaļi pateikts, bet tomēr lielākoties šādos pētījumos/rakstos runa ir par par cilvēkiem, kas klasificējas kā obese, lai gan, kā jau citātos arī norādīts, tas pats esot spēkā arī ne-obese cilvēkiem. mērķis, protams, labs un skaidrs, pārstāt stigmatizēt resnumu un nepatieso pieņēmumu, ka visi cilvēki ar lieko svaru vienkārši pārāk daudz ēd un pārāk maz sporto, un, galu galā, nonākt pie "health at every size" un pozitīva ķermeniskā paštēla visādiem cilvēkiem.

un tomēr, arī tādos rakstos parādās mistiskie "naturally lean" cilvēki, kas spēj vēsā mierā tur tos pāris kilogramus nomest jebbkurā laikā (uz mūžīgiem laikiem?). un neviens nenoliedz, ka praktiski jebkuru cilvēku, pietiekami agresīvi cenšoties, var vismaz kaut cik uzbarot (dokumentālā filma), un pēc tam atgriezt tievākā stāvoklī - cilvēku svars taču visādu apstākļu dēļ mēdz mainīties gan uz vienu, gan otru pusi, un tak jau arī ilgtermiņā, vismaz tā šķiet.

tas, par ko es ar visu šo jūtos samulsusi, īsi būtu noformulējams apmēram šādi - kā tad cilvēks var zināt, kur ir viņa setpoint? vai šis nozīmē, ka reāli nav vērts cerēt uz jebkādu ilgtermiņa izmaiņu iespējamību savā ķermenī, ja nu tā ir gadījies, ka neesi viens no tiem naturally lean/slim people? (un tiešām mēdz būt grūti saprast, kas tiek domāts ar "slim people", jo visādos fat activist blogos mani, piemēram, noliktu kā nepietiekami resnu, lai būtu "viena no viņiem", kamēr filmu, reklāmu utt realitātē es esmu pārāk ne-tieva, lai drīkstētu justies apmierināta ar savu ķermeni, un gan jau, ka pilna pasaule ar tādiem, kā es)
nevar taču būt, ka, ja nu vienreiz esi iedzīvojies riepā, tas ir tavs liktens uz mūžīgiem laikiem, bet neviens nekur īsti nedod norādes uz to, kā zināt, kas ir "tikai riepa", ko var cerēt kaut kā mainīt, un kas ir ķermeņa tips.

šķiet, ka tas virziens, kādā šāda veida raksti cilvēkus mēģina bīdīt, nav ko pūlēties mainīt izskatu, maini attieksmi. bet vai tiešām viss ir tik vienkārši un bezcerīgi, apmēram - ja neizskaties tā, kā gribi, labāk sāc ar to samierināties, jo nav absolūti nekā, ko var mainīt? kaut kā liekas, ka tas arī ir tikpat ekstrēms (un tāpēc uzreiz šķiet šaubīgs) pieņēmums kā tas, ka visu var mainīt un jebkurš superresns cilvēks var vienkārši izlīst no sava "fat suit" ar pietiekamu piepūli. ir skaidrs, ka ļoti liela daļa visādu diētu un resnuma pētījumu, kas apgalvo, ka visu, visu, visu var mainīt, ir "tievuma industrijas" augļi, ieinteresēti tajā, lai cilvēki tērē naudu, mēģinot iegūt rezultātu, ko viņiem piedāvā, visos iespējamajos veidos, sākot ar veselīgajām opcijām kā sporta klubu abonamenti, beidzot ar visādām shady diet pills. bet arī tādam "pilnīgi neko nevar darīt" piegājienam ir noteikti savs ekonõmiskais labums. kaut vai visādas pašmīlestības rokasgrāmatas, plus-sized drēbes un neveselīga pārtika, kuru cilvēki baidītos pirkt, ja neieviestu jaunu resnuma izcelsmes un (ne)kontrolējamības paradigmu. un tas nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka šāda veida pētījumi parādās tieši tad, kad resno cilvēku ir, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk.

tas laikam ir lāsts, ar ko jāsamierinās visiem, kas kaut cik pazīstami ar sociālām zinātnēm, konstanta apziņa, ka visas zināšanas, arī zinātne, ir sociālu aspektu piesātinātas, there's agendas and biases everywhere, un nav nemaz pārāk grūti uzdizainēt pētījumu, kas apstiprina vai noliedz vajadzīgo (pat (un, iespējams, visbiežāk) netīšām! vienkārši uzdodot konkrēta veida jautājumus, kas izriet no konkrēta pozicionējuma laukā), saglabājot pietiekami lielu devu akadēmiskas uzticamības. bet tad kā lai saprot, cik daudz visur kur ir politikas un kam var uzticēties.

un ar šo visu es pat laikam neko īpaši necenšos pateikt, vienkārši izpaust savu mulsumu.

katrā ziņā, piemēram, mammai, kad viņa kārtējo reizi apgalvo, ka viņai "vispār jau nu nevajadzētu ēst" es tomēr nespēju, acīs skatoties, pateikt, ka vispār neko nav iespējams mainīt un nekad viņa tos savus ciknutur kilogramus nezaudēs ilgtermiņā - bet arī laipni piekrist, ka, tiešām, nav ko ēst, un nepaust savu sašutumu par tādu pieeju es nevaru. njā.
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on June 1st, 2013 - 01:07 am
awesome, paldies par komentāru! man vispār bija zināmas cerības, ka biolõģiski/medicīniski izglītoti cilvēki varētu piebilst relevantas lietas.

un vispār svars viens pats arī tā intuitīvi liekas ļoti neuzticams rādītājs, jo muskuļi jau tāpat sver vairāk, vai, precīzāk, aizņem mazāk vietas nekā tikpat sverošs tauku klucis.

lai gan par šo "obese cilvēki ir ilgstoši ēduši tik daudz, ka tagad viņu organisms to uztver par normālo svaru" visādi FA Tevi noteikti norietu un norādītu uz pētījumiem, kas rāda, ka ir obese cilvēki, kas ēd maz gadiem ilgi, bet tāpat nekļūst mazāki, tā ka noteikti ir arī kaut kādi nestandarta gadījumi/bojāti sensõri?
jo vienkārši ir daudz tādu ļoti biedējošu pētījumu/rakstu, kas apgalvo apmēram tādas lietas kā fundamentālas biõķīmiskas uzmaiņas organismā cilvēkiem, kas ir uzņēmuši svaru un tad to zaudējuši, ka arī pat veselus sešus gadus pēc tam uzņemot tikpat daudz enerģijas kā citi, kuri nekad nav bijuši resni, viņi pieņemtos svarā, kamēr tie, kas nav bijuši resni, nepieņemtos, kā rezultātā tad cilvēkiem jādzīvo ar konstantu izsalkuma sajūtu, ja viņi grib saglabāt esošo svaru. un tas izklausās vienkārši šaušalīgi..
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
remedia: rain[info]remedia on June 2nd, 2013 - 09:40 am
Jā, ir diezgan daudz visādu situāciju, kurās var kaur kas noiet greizi- visādas slimības un gremošanas problēmas, dziedzeru/homonu disfunkcijas(tas var ļoti ietekmēt), un tādas lietas. Un cilvēkiem, kas tiešām ir jau obese ir visai sarežģīti no tā visa apjoma tikt vaļā.

Kaut kāda daļa cilvēku ir gandrīz vai nolemti, bet tomēr lielākā daļa nav. Tāpēc man arī skatoties uz tādiem rakstiem mēdz šķist, ka tie ir, lai pamadarītu pašizraisītas un sabiedrības izraisītas problēmas par normu.

Ir dažas lietas medicīnā, kas tagad ir jau kā pieņemta norma, vai arī par to vēlams ar pacientiem ļoti atklāti nerunāt, jo tas tiek sabiedrībā bīdīts kā diskriminācija, ja to sauc par disfunkciju, nevis citādu normālu funkciju. Kas ir saprotami, jo katrs cilvēks jau grib justies, ka viņš taču ir normāls un ar viņu viss ir kārtībā, bet tas traucē zinātnei. Diez vai tie visi cilvēki turpinātu apgalvot, ka viņiem nemaz nevajag neko mainīt, ja kāds izdomātu cure.

Eh, piedod, es atzīstu, ka man ir visai neiecietīgs skatījums gan uz pašizraisītām veselības problēmām, gan šādu informācijas regulēšanu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on June 2nd, 2013 - 10:04 pm
tas jau nekas, manuprāt, cilvēkiem ir tiesības uz jebkādu skatījumu, kamēr tas nenoved pie pāri darīšanas citiem.

man, piemēram, ļoti nepatīk, ka visur ir tādas baigās galējības un vispārinājumi. protams, tas ir neizbēgami saistīts ar sociālo kontekstu - ja postulē, ka cilvēki paši var pilnā mērā kontrolēt to, cik resni viņi ir, tad tie, kuri tiešām kādu iemeslu dēļ nevar, tiek pakļauti netaisnīgam nosodījumam, kā rezultātā atrodas zinātnieki utt, kas mēģina pierādīt, ka viņi nevar kontrolēt, bet lai tas būtu pārliecinoši, tad arī tāda pieeja aiziet ekstrēmos (praktiski neko nevar kontrolēt), un tad var būt demotivējoši tiem, kuri varētu kaut ko mainīt, bet kuriem tas ir grūti, un tā galu galā sanāk tāds lose-lose situation. un es nevaru pārstāt domāt vai tad, ja būtu izplatītāks tāds "objektīvāks" piegājiens (publiskajā telpā un visādos populārzinātniskos izdevumos etc), tb, ietverti visādie varianti all across the range, mazāk vispārinājumu, vairāk godīguma, visiem nebūtu labāk. jo šitā sanāk vnk tāda stīvēšanās, kur katrs rauj segu uz savu pusi un neviens nevar apsegties (lol, how poetic). utōpija, droši vien. un tas, ka cilvēkiem nevar teikt par kaut kādām disfunkcijām, lai tikai viņi gadījumā nesajustos nenormāli, vispār kaut kāds bulšits, vienkārši jāpārstāj stigmatizēt visādu veidu "nenormālība", bet nu, tā, protams, ir vēl vairāk utōpija, jo praktiski grauj kategōrijas "normāls" jēgu.
ekh, nafig viss tik sarežģīti :D
(Reply) (Parent) (Link)