tas jau nekas, manuprāt, cilvēkiem ir tiesības uz jebkādu skatījumu, kamēr tas nenoved pie pāri darīšanas citiem.

man, piemēram, ļoti nepatīk, ka visur ir tādas baigās galējības un vispārinājumi. protams, tas ir neizbēgami saistīts ar sociālo kontekstu - ja postulē, ka cilvēki paši var pilnā mērā kontrolēt to, cik resni viņi ir, tad tie, kuri tiešām kādu iemeslu dēļ nevar, tiek pakļauti netaisnīgam nosodījumam, kā rezultātā atrodas zinātnieki utt, kas mēģina pierādīt, ka viņi nevar kontrolēt, bet lai tas būtu pārliecinoši, tad arī tāda pieeja aiziet ekstrēmos (praktiski neko nevar kontrolēt), un tad var būt demotivējoši tiem, kuri varētu kaut ko mainīt, bet kuriem tas ir grūti, un tā galu galā sanāk tāds lose-lose situation. un es nevaru pārstāt domāt vai tad, ja būtu izplatītāks tāds "objektīvāks" piegājiens (publiskajā telpā un visādos populārzinātniskos izdevumos etc), tb, ietverti visādie varianti all across the range, mazāk vispārinājumu, vairāk godīguma, visiem nebūtu labāk. jo šitā sanāk vnk tāda stīvēšanās, kur katrs rauj segu uz savu pusi un neviens nevar apsegties (lol, how poetic). utōpija, droši vien. un tas, ka cilvēkiem nevar teikt par kaut kādām disfunkcijām, lai tikai viņi gadījumā nesajustos nenormāli, vispār kaut kāds bulšits, vienkārši jāpārstāj stigmatizēt visādu veidu "nenormālība", bet nu, tā, protams, ir vēl vairāk utōpija, jo praktiski grauj kategōrijas "normāls" jēgu.
ekh, nafig viss tik sarežģīti :D