brīžiem man liekas, ka tad, ja es, šeit dzīvojot, pēkšņi sāktu jukt prātā, es to pilnīgi mierīgi varētu palaist garām. vienkārši nepamanīt, jo ir pārāk maz tādu situāciju, kur kāds varētu man norādīt, ka, piemēram, kaut kas, ko es redzu vai dzirdu, ir halucinācija, vai ka es izturos kaut kā pilnīgi neadekvāti. un ņemot vērā to, kas pēdējā laikā notiek ar maniem miega un ēšanas paradumiem, es vispār pārāk nebrīnītos, ja vienā brīdī attaptos, piemēram, seaton park vidū kādā kokā, bez jebkādas nojēgas par to, kā esmu tur nonākusi vai kas par dienu, un vai ir rīts vai vakars. :D
piešņauktā salvete | nošķaudīties