bez siermaizītēm


un tad mēs atkal sēžam i love you un spēlējam aliasu, ziniet, tā ir tā spēle, kur jāuzmin visi nepateiktie vārdi, piemēram, es saku, ka tas ir putniņš, kas dzīvo latvijas mežos un stāv kā mūris, un tad tu saki artūrs irbe. tu saki tādi mati kā man, es saku netīri, bet pareizā atbilde izrādās blondi. pēc tam es saku, ka tas ir tad, kad tevi ieraugot man vēderā sprāgst mazas atombumbas, vakaros es nevaru aizmigt un tad, kad esmu projām, skaitu minūtes un dienas, lai tevi atkal satiktu. tu parausti plecus, es mēģinu vēlreiz, tas ir tad, kad man gribas mazu mājiņu ārpus pilsētas, trīs bērnus ar tavām acīm, ar veselām sešām tavām acīm, ziemassvētkos cept piparkūkas un nolaizīt tavus pēc krutnagliņām smaržojošos pirkstus, kopā ar tevi skatīties panorāmu (panorāma ir viena no tām mūžīgajām, stabilajām lietām, vai ne?) un pat sazvanīties ar tavu mammu. tu vēl joprojām neatmini. smilšu pulksteņa laiks sakritis kaudzē, dzērieni beigušies un oficiante sakniebtām lūpām paziņo mēs slēdzam, tu mani mierini, neesot jau pēdējā reize, mēs noteikti paspēlēsimies vēl kādreiz. varbūt pat tepat, i love you.



//alise zariņa