pēdējā laikā man bija mazliet tāda sajūta, ka briest kādas diezgan fundamentālas pārmaiņas. šovakar tā brīnišķīgi un ļoti sirsnīgi parunājos ar tēti, un man arvien vairāk sāk likties, ka patiesībā tās pārmaiņas lielā mērā jau ir notikušas un vienkārši turpina izvērsties, nostabilizēties. iespējams, pirmo reizi mūžā man ne tikai ir plāns un diezgan skaidrs priekšstats, kas es gribu būt, kur es dzīvē gribu nokļūt un ko darīt, bet arī tāda iekšēja pārliecība, ka man tas arī sanāk, ka es esmu uz pareizā ceļa, es redzu, kā lietas attīstās, es arvien vairāk tuvojos mieram ar sevi un citiem.