iespējams, sakarā ar to nepārejošo nogurumu un, iespējams, arī iedvesmojoties no sarunas ar baibu janvārī pēc vietējās kapsētas apmeklējuma, kā arī droši vien sakarā ar DG neseno nāvi, esmu pēdējā laikā domājusi par to, ko es gribētu, lai ar mani dara, ja es, piemēram, ņemtu un nomirtu kaut kad tuvākajā laikā. (es gan vispār samērā regulāri mēdzu par miršanu domāt un arī izteiksmīgi sapņot, un mani tas fascinē un sajūsmina, un īsti nebiedē (vienīgi būtu labi mirt pēc vecākiem, lai viņiem nav jābēdājas). reiz vidusskolā man vairākas nedēļas bija uzmācīga sajūta, ka es drīz miršu, bez pilnīgi nekāda pamatojuma, bet nu, that's slightly beside the point here.)
bet, jā, tātad, esmu izdomājusi, kur gribētu, lai izkaisa manus pelnus. ļoti iederīgi, ņemot vērā, ka tur tāpat pilns ar vulkānu pelniem.

man vienmēr ir licies savādi, ka ir cilvēki, kas var par šādām lietām nedomāt.
jo, nu, ja nebūs izdomāts, kā gan citādāk draugi, radi utt. zinās, ko darīt? tikai liekas raizes izdomāt "ko gan viņš būtu gribējis". nav jau tā, ka tas ir svarīgi nomirušajam, vai ne, bet skaidrs, ka palicējiem taču jau. gribas kaut kādu pēdējo "saiknes", "kopības" sajūtu, pierādīt pašiem sev, ka viņiem rūp. un kāpēc gan neatvieglot cilvēkiem dzīvi, galu galā, viņi jau tāpat visdrīzāk būs bēdīgi, vismaz stresu par tādām praktiskajām lietām var novērst.

cik ekstraverta nostāja, ja tā padomā, hahā.