jo tas pie laba gala nenoved, sanāk attapties kaut kādās ilūzijās, kur neiespējamais netiek identificēts kā neiespējams, kas nevelkas mūžīgi, un, kad tas ir beidzies un rodas atskārsme par neiespējamību, tad vienkārši ir bēdīgi; tā jau sapņot ir ļoti labi, tikai jāatceras par šķipsniņu iespējamības sāls visu laiku - regulāru reality check. un citiem jau varbūt tas arī nav vajadzīgs, bet man noteikti ir, tā ir pārāk izteikta tendence, viskautko sadomāties un tad bēdāties