šodien pa pāris stundām beidzot izlasīju "pī dzīvi", un nekādi nevaru saprast, kāpēc pirmajā reizē, kad mēģināju to lasīt (tas bija pirms vairākiem gadiem, lai gan nav ne jausmas, tieši cik; atceros tikai, ka grāmatu man nopirka mamma), pārstāju, netikusi pat līdz 30ajai lappusei, un atmiņā kaut kā bija palicis, ka grāmatas sākums šķita lēns un uneventful - tā taču ir tiešām brīnišķīga. un mazliet mulsinoša, un bēdīga, lai gan pī dzīvē viss jau atrisinājies diezgan laimīgi. tik un tā, noteikti neteiktu, ka šis stāsts liek man ticēt dievam, kā sākumā solīts, ka būs.