parkā, kas ir pavisam pie manas dzīvesvietas, nekur nav nekāda apgaismojuma. jau otro vakaru pēc kārtas gāju pa parku ļoti tumsā. it kā mazliet apzinoties, ka man vajadzētu būt bailīgai - ja nu kāds izlec no krūmiem un grib mani aplaupīt vai sadot pa seju. bet es nespēju baidīties, es vienmēr tumsā esmu jutusies mājīgi, un es zinu, ka arī ar tāda veida situācijām es taču tieku galā.
nav, no kā baidīties.

taka gar parka ārmalu smaržo pēc lietus, pēc mitrām lapām un tekoša ūdens, pēc laukiem, pēc miera. tumsā es tur jūtos labāk kā jebkad.